No sērijveida dzīvokļa uz personīgo māju

Jauno dzīvesvietu Vīksu ģimene izvēlējusies ar lielu atbildības sajūtu. Ilgus gadus viņi dzīvojuši standartdzīvoklī parastā daudzstāvu mājā Mežciemā, tā ka dzīvei Daugavas labajā krastā viņi pielāgojušies jau diezgan sen. Turklāt gan Aiva, gan viņas vīrs Andris dzimuši Gulbenē, kur vēl joprojām dzīvo daudzi viņu radinieki, un pāris reižu mēnesī rīdzinieki dodas apciemot dzimto pusi vai arī kāds atbrauc ciemos uz galvaspilsētu no Gulbenes. Lai nestāvētu pilsētas sastrēgumos, jauno mitekli viņi nolēmuši meklēt netālu no jau ierastā Mežciema, tikai tālāk no ceļiem. Reiz Aiva ieraudzījusi avīzē sludinājumu, ka firma „Kolonna“ Upesciemā pārdod zemes gabalus jaunbūvējamā ciematā. Laulātais pāris nolēmis aizbraukt turp izlūkos. Atklājās, ka tas nav tālu no galvaspilsētas – mazāk nekā 10 kilometru. Tiesa gan, atlicis bija tikai viens zemes gabals pie ezera – bijušās karpu audzētavas. Viss pārējais jau bijis sen pārdots. Tā nu laika pārdomām praktiski nav bijis. Vakarā ģimenes sanāksmē apsprieduši šo piedāvājumu un jau no rīta parakstījuši līgumu par īpašuma iegādi, tūdaļ arī sākuši celtniecības darbus. Aivas prasības bija samērā pieticīgas. Galvenais, lai mājā būtu daudz brīvas telpas un pašai šis projekts patiktu. No tā, ko viņai piedāvāja būvnieki, visvairāk pie sirds gājis jau gatavs somu projekts. Tas tāpēc, ka tajā bija izmantots koks un iecerēti lieli logi. Vienīgais, ko Aiva projektā pārveidoja – vienstāvu ēkai pievienoja vēl vienu stāvu, tādējādi kopējo platību palielinot līdz 260 m2. Pēc pāris mēnešiem pie darba ķērās uzņēmuma „Xcelsior“ dizaineru grupa Artūra Martinsona vadībā. Aivai bija maz prasību interjeristiem un celtniekiem: pēc iespējas mazāk mēbeļu un nekādu lustru – tās viņu kaitinājušas jau kopš bērnības…

Spēle ar gaismu

Vispirms tika nolemts atteikties no sienas pirmajā stāvā, kura sadalītu centrālo halli viesistabā un gaitenī. Lai griesti spētu izturēt otrā stāva „smagumu“, sienas vietā uzbūvēja metāla kolonnas, kas pildīja balstu funkcijas. Savukārt īpašais apgaismojums ar maināmiem filtriem, kas ļauj izvēlēties apgaismojuma krāsu, pārvērta šīs kolonnas par dekoratīviem elementiem, kas izdaiļo halli. Jāatzīst, ka dizaineri, ņemot vērā pasūtītājas vēlmes, ļoti prasmīgi apspēlēja viņas nepatiku pret piekarināmiem apgaismes ķermeņiem. Miniprožektori, kas paslēpti piekarināmajos griestos, piešķir telpai nedaudz noslēpumainu izskatu: daži istabas stūri iegrimuši ēnā, citi – spilgti apgaismoti. Pateicoties šādam interjera risinājumam, 70 m2 plašā viesistaba izskatās vēl lielāka. Gaismai šajā namā ir ne tikai pierastā apgaismošanas loma vien, vienlaikus tā sadala vienu telpu vairākās zonās. Šim nolūkam virkni apgaismes ķermeņu dizaineri ir iemontējuši grīdā vai sienās, ievietojot tos tieši virs līstēm. Tāpēc naktī, piemēram, dodoties pa kāpnēm uz otro stāvu, kur atrodas guļamistabas, nav nepieciešams ieslēgt griestu gaismu: pakāpieni tāpat ir labi redzami.Dizaineri neatteicās arī no standarta paņēmieniem. Milzīgo halli atsevišķās zonās sadala ne tikai apgaismojums, bet arī grīdas segums. Tieši viesistabā ir dabiska dēļu grīda, bet tuvāk ēdamistabai – flīžu plātnes. Šo daļu mājas saimniece dēvē par zaļo zonu. Aivai ļoti patīk ziedi, un to šajās mājās netrūkst. Neapšaubāmi, šajā daļā flīzes ir ļoti noderīgas: ja ik pa laikam uz grīdas izlīst ūdens, netiek sabojāts dārgs parkets.

Minimālisms kā dzīves stils

Viesistabā nav daudz mēbeļu: dīvāns, pāris krēslu, žurnālgaldiņš un milzīgs televizors. No viesistabas, dodoties cauri zaļajai zonai, var nokļūt ēdamistabā. Pie lielā loga novietots galds. Šī ir Lietišķās informācijas dienesta līdzīpašnieces iemīļotākā vieta: te paveras brīnišķīgs skats uz dārzu un ezeru. No ēdamistabas ir izeja uz terasi. Tieši šeit gada siltajos mēnešos visa ģimene bauda pusdienas un vakariņas.Līdzās kopējai istabai, kur vakaros sapulcējas visa ģimene, pirmajā stāvā atrodas arī divi kabineti. Vienā ir iekārtojušies bērni, bet otrā – viņu vecāki. Katrā istabā ir datori, un bērnu kabinetā arī televizors, ko Oskars un Lauma ieslēdz tad, kad vecāki skatās „Panorāmu“.Sešu gadu laikā Vīksnas savās mājās pilnībā nomainījuši mēbeles. Turklāt arī otro reizi viņi izmantoja to pašu dizaineru pakalpojumus, kuri palīdzēja viņiem iekārtot šo namu tūdaļ pēc izbūves. Pašreizējās pārmaiņas mājās Aiva neuzskata par pēdējām un galīgajām. Projekta saskaņošanas stadijā ģimenē bija tikai meitiņa Lauma. Oskars piedzima jau pēc būvniecības pabeigšanas. Kamēr zēns bija mazs, sākotnējais plānojums visus apmierināja. Tagad, kad puika ir paaudzies, pienācis laiks domāt par atsevišķu guļamistabu Oskaram. Vienīgā iespēja – izveidot vēl vienu istabu virs garāžas. Tātad drīzumā mājās atkal sāksies celtniecības darbi. Aiva un Andris gribētu, lai mājās būtu arī kamīns. Pirms septiņiem gadiem viņi kategoriski atteikušies to būvēt. Toreiz viņiem licies, ka kamīns un šūpuļkrēsls – tie ir vecumdienu simboli. Tagad viņi vairs tā nedomā.

Kad neviens netraucē

Aiva no visas sirds lepojas ar savu akmensdārzu. Ainavas dizaineri tieši par šo projektu saņēmuši apbalvojumus konkursā Maskavā. Dārzs izveidots terasveidā, pa kuru pakāpeniski varat doties lejup pie ezera. Te ir iestādīti vairāki augļu koki. Ezeru saimnieki ir attīrījuši un sākumā tā krastā pat izveidojuši smilšu pludmali. Taču vēlāk viņi no tās atteikušies, jo bērni ar apaviem mājās sanesuši pārlieku daudz smilšu.Vīksnu ģimenei patīk mierīgā dzīve ciematā. Teritorija ir apsargājama, un nav jābaidās no svešiniekiem. Kaimiņi – mierīgi un klusi, cits citu netraucē. No ciemata līdz Rīgas centram kursē sabiedriskais transports. Laumai, kura katru dienu dodas uz skolu, nekad nav radušās problēmas. Oskars pagaidām apmeklē bērnudārzu, kas atrodas puskilometra attālumā no ciemata. Dzīve ārpus pilsētas nevienam no ģimenes nerada apgrūtinājumus.