Universāls interjers

Vēl pirms pāris gadiem reti kurš iedomājās, ka Latvijā sāksies tik aktīva celtniecība. Tāda, kāda tā ir pašlaik. Pamazām gan kaut kas tika celts. Pamazām – pārdots. Īpašumus pirka vai nu tieši sev vai radiniekiem. Tā arī Jana dzīvokli Ezermalas ielā 2002. gadā iegādājās, nedomājot par to kā par investīciju objektu, lai gan iecere nopelnīt bija. Tikai Jana negrasījās darboties pēc «pērc un pārdod» principa. Iegādāto dzīvokli Jana plānoja izīrēt. Mežaparks šādam nolūkam Janai šķita visai perspektīvs rajons. Studentam «bez sava zirga», kāds viņu neinteresēja, te diezin vai patiktu, taču ārzemniekiem, kuri ciena klusumu un bagātīgu zaļo zonu, turklāt tikai desmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, Mežaparks noteikti varētu iepatiksies. Likmi Jana nolēma likt tieši uz ārzemniekiem. Zinot, cik izvēlīgi ir svešzemju ļaudis, Jana vārda tiešā nozīmē apmetās jaunbūvē uz dzīvi, lai varētu kontrolēt celtnieku darbu. Tādēļ šobrīd, kad Mežaparkā nodzīvoti jau divi gadi, saimniece ar pārliecību var teikt – nezinu, kā citiem, bet man pret celtniekiem pretenziju nav. Daudz sadarbojoties ar ārzemniekiem biznesa jomā un bieži viesojoties viņu mājās, Jana bija guvusi pietiekami labu priekšstatu par svešzemnieku prioritātēm: tā ir liela viesistaba un gana plašas guļamistabas. Šos kritērijus viņa ņēma vērā, kad, vēl būdama neprecējusies, plānoja savu jauno 108m2 plašo dzīvokli. Kad dzīvoklis bija gatavs, Jana saprata, ka vēlas tajā dzīvot pati un vairs nevēlas to izīrēt. Jo universālais interjers, kuru viņa centās veidot tā, lai tas būtu piemērots ikvienam, bija izdevies tieši tāds, par kādu viņa bija sapņojusi.

Bērzi istabā

Pārkāpjot slieksni, skatienam paveras teju viss dzīvoklis – tas ir gluži kā uz delnas. Jana dzīvokli ar nodomu plānoja tā, lai tajā nebūtu nekādu lieku gaiteņu un nostūrīšu. Tūlīt aiz dzīvokļa durvīm atrodas plaša halle, kas harmoniski savienojas ar viesistabu. Sākumā pat grūti apjaust, kura no telpām ir lielāka. Pēc plāna tā, protams, ir viesistaba. Pateicoties tam, ka istaba ir sadalīta vairākās zonās, telpas plašums nav nomācošs un cilvēks tajā «nepazūd». Taču pirmais, ko var izjust viesistabā, kas nav lieki pārblīvēta ar mēbelēm (tāpat vēl jo vairāk halle), ir atspirdzinošais un svaigais gaiss. Šādu sajūtu, neapšaubāmi, veicina arī milzīgie logi – no grīdas līdz pat griestiem. Tālab arī liekas, ka bērzs šalko nevis blakus aiz loga, bet šķiet, ka tā zari skar galda virsmu. Jana neslēpj, ka šis dzīvoklis ir pirmais objekts, kur viņa iejutusies dizainera lomā, un jāatzīst, ka viņai ļoti veiksmīgi izdevies apspēlēt šo situāciju. Blakus stikla sienām, kuras veido istabas stūri, novietots galds ar stikla virsmu. Tas it kā vieglo bezsvara sajūtu, kas rodas, ienākot dzīvoklī, vēl pastiprina. Turklāt šī nav vienīgā vieta, kur logi pilda sienu funkciju Tikpat lieli tie ir arī citviet dzīvoklī, taču viesistabā tas ir īpaši pamanāms. Varbūt plašos logus īpaši izceļ stikla galds? Bet varbūt logu apjoms tik liels šķiet tādēļ, ka šī telpas daļa no pārējās istabas ir atdalīta ar kolonnām, kas veido savdabīgu minitelpu, kurai visas sienas ir caurspīdīgas: divas no stikla un divas – gaisa. Lai kāda arī būtu bijusi saimnieces iecere, no dizaina viedokļa telpas risinājums ir ļoti veiksmīgs.

Perfektu līniju piekritēja

Kā jau tas mūsdienās pieņemts, daļa viesistabas ir «rezervēta» kā virtuve. Taču virtuve kopīgajam telpas interjeram netraucē, bet it kā papildina to kā nepieciešama viesistabas sastāvdaļa. Kur gan vēl tik ērti var uzvārīt viesiem kafiju, nepametot viņus pārāk ilgi vienus? Janai patīk skaidras un noteiktas līnijas. Tādēļ gan dīvāns, gan galds, gan gaismeklis, atkārtojot stikla galda virsmas formu, ir ar taisniem stūriem. Pat sānis pabīdīto pufu saimniece veikli novieto tam paredzētajā vietā. Lai nekas neizjauktu kompozīciju.Telpas centrā atrodas kamīns. Jana atzīst, ka šis kamīns nav viņas izdomāts: to viņa noskatījusi kādā interjera žurnālā. Tiesa, žurnālā attēlotās formas vajadzējis pamatīgi pārveidot, piemērojot tās sava mājokļa parametriem. Un jāteic, ka malkas grēda mūsdienīgā dzīvoklī, kas ieturēts minimālisma stilā, – tas izskatās patiesi oriģināli, lai kurš arī būtu projekta autors. Dzīvokļa pamatkrāsas ir visai neierastas – pelēks ar brūnu. Taču, kā atklājas, kopā tās izskatās gluži labi.Protams, ka galvenā istaba nav vienīgā. Vēl ir guļamistaba, kurā viss ir kā parastā mūsdienīgā guļamtelpā – gulta un gaismekļi. Nepieciešamās lietas atrodas atsevišķā garderobes istabā. Ir bērnistaba, kur mazuļa klātbūtne gan vēl nav īpaši jūtama, jo Stefanam ir tikai pusgadiņš un savu viedokli izteikt viņš vēl nav paguvis. Toties bērnistabā ir brīnišķīgas senas klavieres, kuras Jana atradusi kādā Kurzemes miestiņā, kur kārtojusi kārtējo zemes pirkuma līgumu. Noskaņot savu «Mellenius» Jana vēl nav paguvusi, taču joprojām domā vienas no savām pirmajām klavierēm savest kārtībā. Tepat, tā saucamajā bērnu istabā, izvietotas arī divas miniizstādes. Viena ir medaļu izstāde – tās ieguvušas saimnieces mīlules, levreta suņu šķirnes kucītes, māte un meita. Otra ir auto modeļu kolekcija. Vēl pirms kāda laiciņa Jana brauca pa pilsētu ar «VW Beatls» vabolīti, un tieši šīs markas automobiļu modeļus arī kolekcionēja. Saimniecei netīk vest šurp viesus, jo šobrīd viņa vēl tikai domā, kādā stilā iekārtot dēla istabu. Pagaidām Stefans guļ vienā istabā ar vecākiem. Taču Jana uzskata, ka bērnam ir jābūt savam stūrītim, kur kaut vai uz neilgu laiku paslēpties no tēta un mammas stingrās uzraudzības.