Kamarina nams Kungu ielā 1

Filistrs un pilsonis
Savulaik Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, baroku nomainīja klasicisma ēra. Ievērojamākais tā laika Rīgas arhitekts Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, ieturētu rotājumu un precīzu formu piekritējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo ēku arhitektoniskajā risinājumā. Rīga, kā zināms, ir Hanzas pilsēta. Bet katras Hanzas pilsētas seja pirmām kārtām bija pilsētas rāte. Mūsējā tika būvēta pēc Hāberlanda projekta. Kristofs Hāberlands (1750.g. 1.janvāris – 1803.g. 7.marts) ir viens no slavenākajiem Rīgā strādājušajiem arhitektiem. Viņš ir izteikts pilsoniskā (filistru) klasicisma piekritējs, pēc tautības vācietis, mācījies Berlīnē un Drēzdenē. Viņš būvējis daudz un produktīvi, 1789.-1797. gadā bijis galvenais Rīgas arhitekts. Par Hāberlanda firmas zīmi tiek uzskatīts harmonisks klasicisma savienojums ar baroka elementiem, ļoti pārbaudīts un mierīgs.

Dižā arhitekta portrets akmenī

Dievišķa lieta
Kā jebkurš dižens tā laika arhitekts, Hāberlands bija laimīgs piedalīties dievnamu celtniecībā. Bolderājā atrodas cietoksnis, kam ir visas tiesības saukties par Eiropas nozīmes vēstures un kultūras pieminekli. To sauc par Daugavgrīvu jeb Dinamundi (Dünamünde), kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē «Daugavas ieteka». 1205. gadā bīskaps Alberts Daugavas ietekas labajā krastā dibināja Svētā Nikolaja cisteriāņu klosteri, kas vairāk atgādināja cietoksni. Ilgu laiku tas pārgāja no vienām rokām citās. Sākumā tas pārcieta zemgaļu un kuršu iebrukumus. Pēc Ziemeļu kara Dinamundē pamīšus saimniekoja sakši, poļi un krievi. Pēdējie citadeles plānā ieviesa tikai vienu izmaiņu: 1775. gadā cietoksnī tika uzbūvēta Kristus Apskaidrošanās dienas baznīca (arhitekti – Sigismunds Zege un Kristofs Hāberlands). Tā tika uzcelta nelielas zviedru baznīcas vietā, kurā savulaik sprediķus lasījis Ernsts Gliks, pirmais Bībeles tulks latviešu valodā un nākamās imperatores Katrīnas I audžutēvs. Kristus Apskaidrošanās dienas baznīcas torņi vēlākajos bezdievju laikos kļuva par ūdenstorni. Atliek vien cerēt, ka kādreiz baznīca pēc saglabātajām skicēm tiks atjaunota, lai atkal iekļautos Daugavgrīvas cietokšņa kompleksā. Hāberlands ir saistīts arī ar Svētā Pētera baznīcu Rīgā: pēc viņa projekta 1793. gadā Itālijā tika izgatavota jauna marmora kancele, bet 1794. gadā Hāberlands atjaunoja koka velves baznīcas vidusdaļā.

Sveiciens no pagātnes

Hāberlanda vārds saistīts ar ļoti interesantu Latvijas vēstures personāžu – slepenpadomnieku, senatoru, Medicīnas kolēģijas direktoru un galveno Krievijas impērijas mecenātu Оto Hermani fon Fitinghofu Marienburgu, nekronētu Livonijas karali un slavenu masonu. Nolīdzis vislabāko Livonijas arhitektu Kristofu Hāberlandu, Fitinghofs Alūksnē uzbūvēja luterāņu baznīcu un ierīkoja parku. Alūksnes (iepriekš – Marienburgas) luterāņu baznīca (Pils ielā 25) tika būvēta 1781.-1788. gadā, un tā ir lielisks Latvijas agrīnā klasicisma arhitektūras paraugs. Kā baznīcas patrons Fitinghofs būvniecībā ieguldīja ne mazums līdzekļu: kopumā 36 800 dālderu. Šīs skaistākās un impozantākās Livonijas lauku baznīcas celtniecība tika veiksmīgi pabeigta 1788. gadā, bet tās iesvētīšana ar plašām svinībām notika 28. jūlijā. Saistībā ar šīs baznīcas būvniecību jāizceļ Hāberlandam raksturīgie plašie altāra struktūras risinājumi: tas neatrodas kā parasti pie baznīcas Austrumu sienas, bet meistars tam ir izgatavojis plašu apsīda nišu, kuras drūmajā dziļumā svinīgi spīguļo altāris. Arī baznīcas katedra un kores ir arhitekta Hāberlanda darbs.

Pils iela 9 (1780)

Karalisks vēriens
Arī mūsu svētums – Doma baznīca – glabā Hāberlanda roku pieskārienu. Pēc viņa projekta laikā no 1778. līdz 1787. gadam ēka tika rekonstruēta. Tika nojaukts augšējais stāvs virs krusta ejas austrumu galerijas, un tā vietā uzbūvēta telpa pilsētas bibliotēkai, kas tika iekārtota Kolonnu zālē – vienā no izcilākajiem arhitektūras klasicisma pieminekļiem Rīgā. Tolaik mūsu galvaspilsēta bija viena no Krievijas impērijas guberņas pilsētām, un nav jābrīnās, ka zāle bija izrotāta ar krievu patvaldnieku portretiem. Rīdzinieki augstu novērtēja meistara darinājumu (turklāt zālei ir lieliska akustika). Laikabiedri bārstījās ar komplimentiem, bet pateicīgie pēcteči iemūžināja viņa vārdu – šeit joprojām atrodams bareljefs ar arhitekta atveidu. Kā bibliotēku Kolonnu zāli izmantoja mazliet vairāk nekā 100 gadus. 1891. gadā to pārcēla uz rātsnamu, bet Kolonnu zāle pārgāja Doma kopienas pārziņā, un tajā notika iesvētību ceremonijas. Pēc Otrā pasaules kara Kolonnu zāle tika atdota Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam ekspozīciju izvietošanai. Laikā no 1984. līdz 2001. gadam tika veikta zāles arhitektoniski mākslinieciskā izpēte un restaurācija. Un šobrīd Kolonnu zāle atkal pārsteidz ar karalisko vērienu, ko bija iecerējis jau Hāberlands.

Teātra iela 6 (1785)

Ar tirgoņa šiku
Vecrīgas rātsnams reiz atradās līdzās vēl kādam ļoti labi zināmam namam, ar kuru bija saistīts Hāberlands. Visvecāko Rīgas tirgoņu ģimeņu vidū jāmin Kamarini. Atšķirībā no vairuma citu Krievijas uzņēmēju, kas tirgojās Maskavas forštatē, viņu veikals atradās pašā pilsētas centrā – pie rātsnama. Kamarina nams pilsētniekiem nav svešs arī šodien. Tā dēvē mūsdienīgo ēku pretī rātsnamam – Kungu ielā 1. Tā būvēta vietā, kur savulaik atradies slavenais Brāļu Kamarinu veikals. Pirmā dzīvojamā māja te parādījās 1780. gadā. Īpašnieks – Rīgas rātes loceklis Holenders – projekta izstrādāšanā piesaistīja Rīgas slavenāko arhitektu Kristofu Hāberlandu. Pēc Ziemeļu kara iedzīvotājiem parādījās aizvien vairāk naudas, un turīgajiem pilsoņiem jau gribējās izcelties. Hāberlands saprata šo noskaņojumu. 1816. gada gravīra saglabājusi savrupmājas apveidu. Četrstāvu nams ar augsto mansarda jumtu tika uzskatīts par tā dēvētā filistru klasicisma piemēru. Spilgta fasādes detaļa bija saules pulkstenis starp otro un trešo stāvu, bet ap ēku tika uzstādīti «dzīvi» čuguna stabiņi – ar sejiņām. Starp citu, viena no vēsturiskās savrupmājas detaļām ir saglabājusies: pie Bastejkalna var redzēt čuguna stabiņu ar cilvēka «ģīmīti». Tas ir XVIII gadsimta ēkas nožogojuma rotājums. Arī Hartmaņa muiža Kalnciema ielā 28/30 ir pārsteidzoša celtne. Ēka glabā viduslaiku Rīgai raksturīgos būvniecības vaibstus. Visvecākie dati par ēku saglabājušies no XVIII gadsimta. Vēlākos dokumentos muižu dēvē par lauku mājiņu, vasarnīcu, pieminot, ka tur bijušas arī citas celtnes un dārzs. Tiek uzskatīts, ka, iespējams, projekta autors ir Kristofs Hāberlands. Atbilstoši saimnieku uzvārdiem, mainījās muižas nosaukumi – vispirms to sauca par Kolinsu, tad Fengeru un galu galā – par Hartmaņa muižu. Lielā dzīvojamā nama pārbūve notika 1927. gadā. Bet klasiskās, laika pārbaudi izturējušās Hāberlanda ēkas uz visiem laikiem paliks svarīga Rīgas, Hanzas savienības pilsētas, vizītkartes sastāvdaļa.

Smilšu iela 5 (1787-1794)

Izcilā arhitekta Kristofa Hāberlanda ievērojamākie darbi Rīgā:
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zāle, 1778.g. Privātmāja Teātra ielā 6, 1785.g. (šodien – viesnīcas «Man-Tess» ēka, 1993.gadā te tika atjaunots griestu gleznojums). Katlakalna baznīca, 1792.g. Ēkas Pils ielā 9 (1780.g.), Šķūņu ielā 17 (1787.g.), Smilšu ielā 5 (1787. – 94.g.), Pils ielā 6 (1795.g.), Mazajā Pils ielā 1 un 3 (1788.g.).

Teātra ielas 6. nama fragments