Zeme "aploksnē"
Zemi šodien tik prestižajā Baltezerā profesors ieguva nejauši. Viņš bija valsts mēroga darbinieks, aizņemts ar valstiski svarīgām problēmām, un par privātmājas būvniecību viņš pat nedomāja. Ārsts bija pārliecināts, ka valsts, kuras labā viņš tik ilgi un sekmīgi strādājis, parūpēsies par viņu vecumdienās. Taču Padomju Savienība izjuka. Sākās cita dzīve, un pat ne katrs jauns cilvēks spēja tajā atrast savu vietu. Viktoram Kalnbērzam tas izdevās. Viņa zināšanas un prasmes bija pieprasītas visā pasaulē, viņš saņēma starptautisko patentu un veiksmīgi operēja Zviedrijā, Anglijā, Itālijā, VDR, Čehoslovākijā, Venecuēlā, Afganistānā, Amerikā. – Padomju Savienībā zinātnieki bija materiāli labi nodrošināti, – smaida profesors.


– Citiem vārdiem sakot, tik daudz naudas noēst bija neiespējami, bet būvēt savu privātīpašumu toreiz nebija atļauts. Bez tam man bija diplomātiskā pase, kas deva iespēju brīvi pārvadāt valūtu. Jā, pēc tam sākās krīze, tomēr kaut ko iekrāt izdevās. Protams, akadēmiķis daudz strādāja arī dzimtajā Latvijā. Viņa pacientu vidū bija daudz varas aprindu pārstāvju. – Rīga tolaik pat saņēma bezmaksas protēzes miljons dolāru vērtībā, un mēs tās implantējām tāpat bez atlīdzības, – atceras profesors. – Šobrīd tas viss šķiet kā fantastika. Bet toreiz tas bija pats par sevi saprotams: ja reiz valsts protēzes ir iegādājusies, nevienam nebija tiesību prasīt no slimnieka naudu, citādi tiktu pārkāpts konstitucionālais princips. Bet pacienti vēlējās pateikties. Viens no viņiem man piedāvāja zemes gabalu. Kratījos no viņa vaļā, kā vien mācēju. Nu, priekš kam man tā zeme vajadzīga? Es atteicos no sava vectēva Otto Kalnbērza dzimtas mājām Alūksnes rajonā. Lai arī ne ļoti drīz, tomēr mani pierunāja, un es pieņēmu šo zemes gabalu, nespējot iztēloties, ko es ar to darīšu. Tēlaini runājot, zemes gabalu es saņēmu "aploksnē" kā pateicību no pacienta. Kurš gan zināja, ka ļoti drīz šis rajons kļūs par vienu no prestižākajām Rīgas piepilsētām. Starp citu, es zemi privatizēju par... simts dolāriem. Šodien tas izklausās pēc anekdotes.

... un paša biste – dāvanā

Vienas mājas trīs idejas
– Projektējot mājokli, sākotnēji sev izvirzīju mērķi – radīt tādu māju, kur svētkos, dzimšanas dienās un Ziemassvētkos labprāt kopā sanāktu bērni un mazbērni, – stāsta Viktors Kalnbērzs. – Turklāt iedomājos, ka tieši šeit notiks ārzemju viesu uzņemšana. Man taču ir tik daudz kontaktu visā pasaulē! Ciemos brauca ļoti augsta ranga cilvēki. Atceros, kā mani uzņēma Amerikā, Venecuēlā. Kaut ko līdzīgu gribēju paveikt arī šeit, lai pasaulē zinātu, ka Latvijā profesors var pienācīgā līmenī uzņemt augstus viesus. Taču dzīve mainījās, neparedzamais liktenis izmeta loku, un akadēmiķi Kalnbērzu atstādināja no Traumatoloģijas institūta vadības. – Es paliku bez medicīnas struktūras, taču aizliegt operēt man nevarēja neviens, zināšanas un sertifikātus man atņemt nevar, – saka profesors. – Un tad attiecībā uz māju radās cita ideja: izveidot klīniku, kur es varētu veiktu operācijas. Tad sāku plānot: šeit (viesistabā, kur mēs ar profesoru runājamies) būs operāciju zāle, līdzās – pirmsoperāciju telpa. Ideja bija vilinoša, kārdinoša, taču ļoti drīz es sapratu – nē, to es nepavilkšu. Es neesmu biznesmenis, es esmu ķirurgs. Un no klīnikas dibināšanas es atteicos. Lūk, toreiz arī radās trešā ideja – veidot muzeju. Ne tādēļ, lai iemūžinātu savu vārdu, profesors izdarīja visu, lai mājā izveidotu sava laika vēstures muzeju.

Viesistabā pulcējas viesi no visas pasaules

– Man ir sakrājies liels skaits dokumentu, fotogrāfiju, slaidu, kuros iemūžināts vesels vēstures periods, laikmets, cilvēki, kuru vārdi joprojām izraisa trīsas un apbrīnu, – stāsta dakteris Kalnbērzs. – Es taču sazinājos ar Hruščovu, Gagarinu, Tereškovu, ar daudziem citiem pārsteidzoši interesantiem cilvēkiem. Viss ir dokumentāli apstiprināts. Neviens, izņemot mani, šajā bagātīgajā arhīvā nespētu orientēties. Sākās darbs pie ekspozīcijas. Pietiek ātri pārlaist acis, lai saprastu – tas ir titānisks darbs, kas prasījis ne vienu vien nedēļu un pat ne mēnesi. Tam bija nepieciešami gadi. No vēstures viedokļa visvērtīgākās ir fotogrāfijas, dāvanas no draugiem un pateicīgajiem pacientiem, liecības par profesora militāro pagātni. Viens no pašreizējiem ierēdņiem, pabijis viesos pie Viktora, ļoti nopietni esot teicis: "Jūs pat nespējat iedomāties, ko esat paveicis. Jūs esat izveidojis sava laika muzeju." – Man ir savs noteikts skatījums uz vērtībām, – stāsta profesors. – Jā, es ļoti cienu tos māju īpašniekus, kuriem pieder Mikel-andželo, Šiškina, Repina un Purvīša gleznu kolekcijas. Tās ir milzīgas vērtības. Taču esmu pārliecināts: to īstā vieta ir muzejos. Kas attiecas uz privātmājām, to vērtību saskatu ne jau dārgās mēbelēs, ekskluzīvos paklājos un zelta santehnikā. Man daudz svarīgāka ir aura, kas valda mājā. Un tā ir saistīta ar dzimtas saknēm. Man ir svarīgi, lai šajā mājā vienmēr skanētu balsis, lai pie manis atbrauktu cilvēki, kuriem interesants esmu es un kuri ir interesanti man. Daktera Kalnbērza mājā ir daudz tējas un kafijas vārītāju, dažādu trauku, un praktiski katrā trīsstāvu mājas istabā ir pa virtuvei, kas... iebūvētas skapjos. Viktors Konstantinovičs par to tikai smejas. – Cilvēkiem gaumes ir dažādas, vienam patīk zaļā tēja, citam – melnā vai jasmīnu, kāds dzer kapučīno, vēl kāds – tikai espresso. Starp tējkannām ir arī speciāli uzlējumiem paredzētās. Bet virtuve katrā istabā – tikai ērtībai, lai viss būtu pa rokai, viss līdzās un nenovērstu no sarunas. Grūti noteikt, kāds ir šīs mājas interjera stils: katrā istabā tas ir atšķirīgs. Mājas galvenajā viesistabā atrodas liels galds, pie kura viegli sasēstos solīda delegācija. Ērti krēsli rosina uz ilgu sarunu. Augstie logi atgādina gotiku. – Interjeru es radīju pats, – atzīstas profesors. – Nevēlējos, lai manas idejas, kas kādam varbūt varētu šķist muļķīgas, kļūtu par lieku nastu. Man bija izveidojies noteikts skatījums, un es baidījos, ka iespējamās diskusijas ar tuviniekiem varētu novirzīt mani no mērķa. Vai arī sarūgtināt kādu ar saviem iebildumiem. Šajā mājā viss ir tā, kā es vēlos, kā es to iecerēju un kā pats izdarīju.