Piemēram, Kiprā, Turcijā, Ķīnā un vēl vairākās valstīs ārvalstniekiem nekustamā īpašuma iegādes procedūra ir ļoti viegla, un mājokļa izmantošana problēmas nesagādā. Turcijā mājokli var iegādāties jebkurš ārzemnieks. Problēmas var rasties tikai ar zemesgabalu iegādi ciematos, kas atrodas līdzās armijas daļām. Bet, ja noskatītais zemesgabals ir plašāks par 30 hektāriem, nepieciešama īpaša atļauja. Nekustamā īpašuma īpašnieks var tūlīt pat saņemt vīzu uz gadu, bet vēl pēc gada – vīzu pastāvīgai dzīvošanai. Līdzīga ir situācija Kiprā. Šeit nedrīkst iegādāties vairāk par vienu objektu, aizliegts arī iegādāties īpašumu uz zemesgabala, kas lielāks par 4014 m2. Ķīna var lepoties ar augstu jaunceltņu kvalitāti un zemām mājokļu cenām. Apvienotajos Arābu Emirātos ārvalstniekiem – fiziskām un juridiskām personām – ir tiesības iegādāties vai nomāt nekustamo īpašumu, tajā skaitā zemi, uz 99 gadiem īpaši šim nolūkam atvēlētās teritorijās. Šim nolūkam septiņos emirātos atvēlētas piecas brīvās ekonomiskās zonas. Eiropas Savienības valstīs Krievijas pilsoņiem principā neliek šķēršļus nekustamā īpašuma iegādei, taču to likumdošana, īpaši vīzu režīms, liedz jaunizceptajiem īpašniekiem netraucēti baudīt savu īpašumu. Īpašas problēmas nerada arī nekustamā īpašuma iegāde ASV (izņemot zemesgabalus Oklahomas štatā). Tomēr šeit pat visdārgākā savrupmāja negarantē iespēju saņemt ne vien dzīvošanas, bet pat iebraukšanas vīzu. Pēc Krievijas analītiķu vērtējuma, vissarežģītāk Krievijas pilsoņiem iegādāties nekustamo īpašumu Šveicē, Austrijā un Maltā. Taču ir valstis, kurās tāds jēdziens kā «nekustamā īpašuma īpašnieks no Krievijas» vispār neeksistē. Tām pieskaitāma Singapūra, Japāna un Monako grāfiste.