Mūsu laikmetā striktas robežas starp arhitektūru un interjera dizainu nav novilktas. Atšķirībā no modernisma, postmodernisma un jūgenda viļņiem, kas skaidri nodalīja „ir modē” no „nav modē”, apzīmējums „moderna arhitektūra” mūsdienās der gandrīz visie stiliem. Sevišķi tas attiecas uz modernajiem interjeriem, kas drosmīgi apvieno dažādus stilus. Arhitektūrā šādas ekstravagances gan novērojamas retāk, jo tā ir dārga, pragmatiska, sociāla un lietojama māksla. Celtniecība prasa ievērojamus līdzekļus, tāpēc vairums projektu šodien veidoti pēc atturīguma un taupības principa, atzīst Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe. Latvijā salīdzinoši reti redzami grezni neoklasikas vai postmodernisma arhitektūras paraugi. Tomēr modernā Rīgas jauno projektu arhitektūra ir ļoti sarežģīts strāvojums. Viena no modernās arhitektūras redzamākajām tendencēm – daudz tiek runāts par vides kontekstu. Jaunajiem projektiem dabiski jāiekļaujas iepriekšējo gadsimtu ainavā. Ne velti žurnāla Wallpaper Starptautiskajā arhitektūras un dizaina konkursā kategorijā „Labākā privātmāja” 2006. gadā balvu izcīnīja Barona māja Zviedrijā. Arhitekts un dizainers Džons Pausons tajā centies apvienot tradicionālus zviedru māju celtniecības koka elementus ar cementa blokiem.

Jaunā Pārventas bibliotēka Ventspilī, projektētāji − SIA India

Labi piemēri abās Daugavas malās
Jauno projektu arhitektonisko kvalitāti Rīgas pilsētas arhitekts vērtē kā ļoti dažādu – līdzās vienkāršiem un pragmatiskiem namiem var atrast projektus, kas pārsteidz ar izsmalcināti estētiskiem risinājumiem. J.Dripe paskaidro: „Kā lieliski arhitektūras kvalitātes paraugi augstbūvju sektorā jāmin Ulda Lukševica Z Torņi, Gintera Šālera tehniski sarežģītais Simbiotiskais tornis netālu no Hansabankas Saules akmens, Andra Kronberga Māja ar kalnu un Venta Didrihsona Apaļo torņu grupa blakus Salu tiltam. Atšķirīgu stilu pārstāv Meinhards fon Meinhānams, taču, zinot viņa ārkārtīgi stingro attieksmi pret detaļām, jādomā, ka viņa radītie Citadeles un Da Vinci projekti būs kvalitatīvi. Arī Nacionālās bibliotēkas arhitektūra varētu būt labs piemērs. Pozitīvas tendences rāda Māris Gailis ar koka ēku kolekciju un Ģipša fabriku. Pretēju ceļu gājuši Astra Lux arhitekti – arhitektoniski projekts ir lakonisks, atrodas telpiski diezgan nesakārtotā mikrorajonā, taču tehniskā kvalitāte, materiālu lietojums un dzīvokļu plānojums liecina par augstu kvalitāti. Patiesībā labas arhitektūras piemērus var atrast abos Daugavas krastos. Tāpat kā sliktus.” Tikpat neviennozīmīga ir situācija privātmāju celtniecībā.

Kontrole tiek nodrošināta
Kam varam pateikties par lieliskiem vai, gluži pretēji, neizskatīgiem jaunajiem namiem? Rīgā arhitektūras kontrole nodota vairāku institūciju rokās – kā pirmais jāmin Rīgas domes Attīstības departaments ar tajā ietilpstošo būvvaldi, kas diendienā veic nepateicīgu ierēdņu darbu, sekojot, vai projekti atbilst normatīviem. Arhitektūras kvalitātes kontrolei izveidots Pilsētas arhitekta birojs. Protams, projektu ir ārkārtīgi daudz, un katru no tiem izvērtēt atbilstoši labākajiem arhitektūras paraugiem nav iespējams, taču Būvvaldes sēdēs galvenais arhitekts gūst ieskatu visā projektu klāstā. Pilsētbūvniecībai nozīmīgākos projektus – namus ielu būtiskos krustojumos un paaugstinātas ēkas – izskata pilsētas arhitektu kolēģija. Ir arī Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome, kur profesionāļi var diskutēt par principiāliem arhitektūras radošajiem jautājumiem. Kontroles mehānisma izveidei Rīga paraugu ņēmusi no tādām pilsētām kā Edinburga, Kārdifa un Vankūvera, kur plānošanā piedalās urbānā dizaina speciālisti – par pilsētas veidolu diskusijās vienojas arhitekti, pieaicinot attīstītājus, ainavu arhitektus, vides speciālistus. Projekta kvalitāte tiek izvērtēta no sociālā aspekta, no ārtelpas kvalitātes, arhitektūras kvalitātes un materiālu lietojuma.

Konkurences nav
Viens no sāpīgākajiem jautājumiem jauno projektu arhitektūrā ir konkurences trūkums. Arhitektu darbības sertificēšanu Latvijā veic Latvijas Arhitektu savienība, kas šobrīd apkopojusi informāciju par 1070 sertificētiem arhitektiem. Sertifikātus iedala četrās darbības jomās: teritoriālplānošana, ainavu arhitektūra, dzīvojamo, publisko un ražošanas ēku un būvju arhitektūra, kā arī arhitektūras pieminekļu restaurācija. Daudzi arhitekti ir sertificēti vairākās vai pat visās jomās. Tomēr, redzot saskaņoto projektu skaitu, kļūst skaidrs, ka tūkstoš arhitektu ir pārāk maz. Tikai Rīgā vien katru mēnesi tiek apstiprināts ap 300 projektu. Tā, piemēram, šī gada janvārī galvaspilsētā saskaņoti 292 būvprojekti, kas paredz jaunas būvniecības uzsākšanu, rekonstrukcijas, renovācijas un inženiertehnisko darbu veikšanu, bet jūlijā – 327 būvprojekti. Darbu apjoms ir grandiozs. Tāpēc par konkurenci arhitektu vidū runāt ir pagrūti. Nekustamo īpašumu attīstība ir ļoti strauja, būvniecības tempi ir augsti, un visi speciālisti ir aizņemti un pārstrādājušies. Tirgus aktivitāti veicina arī pircēji, kas ilgstoši izpirka visu, nevērtējot ne arhitektoniskās kvalitātes, ne citus rādītājus.

Labākas arhitektūras gaidās
Tomēr pamazām nekustamo īpašumu tirgus stabilizējas. Cenu stabilizācija atsevišķos sektoros un rajonos liecina, ka būvniecības tempi varētu nedaudz pierimties – samazinoties pasūtījumu skaitam, konkurence noteikti pieaugtu, un tas savukārt veicinātu vispārējo arhitektūras kvalitātes līmeņa celšanos, prognozē J.Dripe (Rīgas pilsētas arhitekts). Vēl viena iespēja veicināt konkurenci ir ārzemju arhitektu piesaistīšana, tāpēc pamazām sadarbība starp Latvijas attīstītājiem un ārzemju arhitektiem kļūst ciešāka. To sekmē vairāki apsvērumi – ne vien Latvijas arhitektu aizņemtība, bet arī līdzīgās cenas un pozitīvā pieredze. Jau šobrīd pasūtīt arhitektu Lietuvā vai Beļģijā nav dārgāk kā izmantot pašmāju speciālistu. Turklāt citu valstu pieredze var būt ļoti noderīga mūsu ainavu veidošanā.

Pēteris Bajārs,
arhitekts, SIA India:

– Vai arhitektu trūkums ir vienīgā problēma arhitektūras jomā?
– Tā nav vienīgā problēma. Šobrīd, kad tiek būvēts vairāk, nekā arhitekti spēj pavilkt, darba kvantitāte galīgi nav saistīta ar darba kvalitāti. Daudzi pakļaujas kārdinājumam un masveidā ražo standartveida mājas, kurām nav nekādas „odziņas”. Būtu saprotams, ja šo iespēju izmantotu jaunie, kam labs ir katrs pasūtījums, bet arī daudzi lieli, nopietni uzņēmumi ar vārdu dara tāpat. Skumji.
– Kā var novērtēt arhitektūras kvalitāti?
– Ierasts uzskatīt, ka jebkuru arhitektūru var novērtēt pēc distances, kas ir vienāda ar simts gadiem. To, kas būs saglabājies vērtīgs un par ko runās pēc gadsimta, arī varēs uzskatīt par kvalitatīvu arhitektūru. Vērtējot jaunos projektus, vērā jāņem saderība ar vidi un piemērotība cilvēkiem. Mans personiskais kritērijs – vai man šajā vietā gribas uzturēties vai negribas? Tas ir ļoti subjektīvi, bet objektīvāku apsvērumu laikam nav.
– Cik kvalitatīvi ir jaunie projekti?
– Katram laikam ir bijusi sava veida fona apbūve. Teiksim, paskatoties Maskavas priekšpilsētu, kas veidojusies pirms simts gadiem, – tur pārsvarā ir fona arhitektūras piemēri, īpašas kvalitātes nav, tikai atsevišķas „odziņas”. Un tas ir normāli. Sliktāk, ja cilvēki ar sačakarētu sirdsapziņu ķeras klāt Rīgas centram un sabojā vērtīgu ainavu ar videi neatbilstošu arhitektūru. Tas ir sāpīgākais. Bet perifērijā – lai jau būvē...
– Uzskatāt, ka Rīgas centrs arhitektam ir vislielākais izaicinājums?
– Labam arhitektam jebkurš darbs ir izaicinājums. Protams, ja vien pasūtītājs netiecas uz ātru peļņu un ja viņam nav pilnīgi vienalga, kas tiks uzcelts un kas tajā dzīvos. Rīgas centrs gan prasa citu attieksmi, detalizāciju un ilgākas pārdomas. Taču, kā jau teicu, arhitektūras novērtēšanai vajadzīga distance – iespējams, pēc pārdesmit gadiem nekvalitatīvo māju vietā uzcels ko jaukāku. Kāds no maniem pasūtītājiem mēdz teikt, ka cilvēki balso ar naudu. Tieši tā notiks arī balsojums par nekvalitatīvām mājām. Vai cilvēki tikai vietas dēļ būs ar mieru dzīvot apšaubāmas kvalitātes objektā? Domāju, ka ne. Pieņemu, ka neglītākās būves kādu laiku būs pustukšas, līdz pāries citu investoru rokās, un tad mēs varēsim ieraudzīt to vietā atbilstošākas ēkas. Tas ir dabisks process.
– Vai domājat, ka dažādu segmentu jaunie projekti – dzīvojamie nami, komerctelpas – ir vienlīdz augstā līmenī vai arī kāds segments ir mazāk attīstīts?
– Katrā segmentā ir gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi objekti. Kādu laiku sliktākā situācijā atradās lielveikali, pirms pāris gadiem varēja runāt tikai par vienu kvalitatīvu objektu – Kuba projektēto Rimi universālveikalu Valdemāra ielā, kur bija saglabāta vecā ķieģeļu ēka un ūdenstornis, taču šobrīd kvalitatīvu objektu kļūst aizvien vairāk. Arhis projektētais Sky & More, man šķiet, ir skaistākais Rīgas veikals. Arī pie Salu tilta atrodas lielisks Arhis projekts. Veikali vairs nav parastas metāla kastītes.
– Vai jauno projektu arhitektūrā var izcelt kādas tendences?
– Grūti nosaukt kādas īpašas tendences. Vienīgais – beidzot arhitektūra kļūst kvalitatīvāka. Uzskatu, ka Latvijā laba arhitektūra radīsies tad, kad puse arhitektu sēdēs bez darba. Tas vedinātu vairāk piedomāt par to gala rezultātu, kas tiek izlaists ārpus biroja. Arī investori pamazām saprot, ka tirgus ir piesātināts, kredītņēmēju ir mazāk un parastas kastītes pārdot ir grūti. Pircējiem jāpiedāvā kas nebijis, tāpēc pie mums ienāk jauni ēku tipi (galerijas), divstāvīgie dzīvokļi, videi draudzīgi risinājumi. Tā ir beidzamā laika pozitīvā tendence.
– Kāda ir izglītības nozīme?
– Izglītība, protams, ir ļoti svarīgs faktors. Taču svarīgi, lai, pabeidzot augstskolu, netiktu pārtraukta pašizglītošanās. Arhitektam jābūt apritē, jātur roka uz pulsa, un tikai tā ir iespējams sekot procesiem pasaulē. Pašizglītošanai jābūt nepārtrauktai – grāmatas, arhitektūras un mākslas biennāles, dažādu ēku apskate savām acīm... Man grūti spriest par mūsu izglītības sistēmu. Neesmu bijis Rīgas Tehniskā universitātē kopš 1999. gada. Mans iespaids toreiz – ir jāsaprot, ko tu vēlies no tā paņemt. Universitātes Arhitektūras fakultāte bija kā mūsdienu internets – tur bija ļoti daudz spama, no kura bija jāprot atlasīt noderīgo. Man atmiņā ir saglabājusies informācija par arhitektūras vēsturi, bet visspilgtāk atceros fantastisko kompozīcijas pasniedzēju. Tomēr, lai varētu dot pilnīgi objektīvu vērtējumu par sistēmu, man vajadzētu būt tajā iesaistītam.

VAS Starptautiskā lidosta Rīga termināla attīstības projekts, projektētāji – SIA ARHIShitektu

Juris Poga,
arhitekts, Arhitekta J.Pogas birojs:

– Kas nosaka arhitektūras kvalitāti?
– Arhitektūras kvalitāti var novērtēt tikai lietotājs – sabiedrība kopumā. Vides kvalitāte nav tehniski izvērtējama. Var, piemēram, aplūkot flīzi un secināt, ka tā ir mehāniski izturīga un viegli kopjama utt., bet vidi, kurā cilvēks organizē savas funkcijas – dzīvo vai strādā –, nevar novērtēt tik objektīvi. Tas, kas kādreiz licies labs, šodien var izrādīties vislielākā kļūda, jo vairs neatbildīs lietotāja izaugušajām prasībām. Turklāt arhitektūras kvalitāte ir ļoti cieši saistīta ar kompromisiem starp visām būvniecības procesā iesaistītajām pusēm. Lai izvēlētos žogu, ko arī var pieskaitīt pie arhitektūru veidojošajiem elementiem, ir jāpanāk vienošanās starp kaimiņiem. Jāņem vērā vide, bet tā ir mainīga.
– Vai straujā attīstība ceļ arhitektu darba kvalitāti?
– Kamēr nams no skiču projekta kļūst par reālu ēku, būtu labāk, ja nenotiktu nekādi revolucionāri pavērsieni sabiedrības dzīvē. Diemžēl mājas nereti sāk plānot vienā ekonomiskajā situācijā, bet nodod ekspluatācijā pavisam citā. Arhitektam, protams, ir vieglāk strādāt stabilā situācijā. Nesamērīgi straujā attīstība nav arhitektūras kvalitātes veicinātāja. Izmaiņas rada dažādi apstākļi – speciālistu trūkums, programmatūras uzlabojumi un sadārdzinājumi, vispārējie ekonomiskie un celtniecības procesi un likumdošana. Jāņem vērā, ka likumdošana vienmēr seko ar novēlošanos, balstoties rūgtajā pieredzē.
– Vai paredzat, ka projektu kvalitāte varētu uzlaboties?
– Laba arhitektūra top tur, kur tā tiek gaidīta. Var runāt par dažādiem faktoriem, kas to veicina. Ja nav nepieciešamības pēc kvalitātes, – tās nebūs. Pasūtītājiem un lietotājiem ir ļoti liela loma kvalitatīvas arhitektūras tapšanā. Pozitīvas tendences varētu ienest arhitektūras konkursi – sāncensība veicina kvalitāti. Interesants ir jautājums par to, vai arhitektūras kvalitāti varētu definēt no likumdošanas viedokļa. Protams, māksliniecisko kvalitāti nav iespējams ne izmērīt, ne nosvērt. Manuprāt, ir nepieciešams arhitektūras kvalitātes likums. Tas jābalsta uz Eiropas Savienības direktīvu, kas nosaka, ka ikvienam ES iedzīvotājam ir tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi. Diemžēl lietotāji to vēl neapzinās. Minētais likums varētu radīt priekšnosacījumus, vidi kvalitatīvas arhitektūras tapšanai.
– Vai pasūtītāji ir kļuvuši zinošāki arhitektūrā?
– Pasūtījumu kvalitāte ir augusi – kādreiz vajadzēja vienkārši dzīvojamo māju, bet šobrīd pasūtītāji jau ierodas ar saviem speciālistiem un skaidru vīziju par to, kas un kādām vajadzībām tiks būvēts. Ja šodien attīstītājs ierodas pie arhitekta bez nevienas idejas, tikai norādot, ka vajadzīgi 20 000 m2 dzīvojamās platības, tad labāk no tāda pasūtījuma atteikties uzreiz, jo, iespējams, arhitektoniskā kvalitāte šajā gadījumā nav vajadzīga. Arhitekts taču par ēkas izskatu uzņemas atbildību un galvo par to ar savu vārdu. Kāpēc gan bojāt reputāciju?
– Rīgai ir liels attīstības potenciāls. Kuri rajoni arhitektiem varētu kļūt par lielākajiem izaicinājumiem?
– Ļoti aktuāla tēma ir attieksme pret vēsturiskajām celtnēm, iejaukšanos kultūrvēsturiskajā vidē. Šeit jāmin Vecrīga, ko veido dažādos laikos tapušas ēkas – celtnes no 15. un 16. gadsimta, 19. un 20. gadsimta arhitektūra un mūsdienu būves. Mums jāizlemj, vai vēlamies celt tikai 16. gadsimta imitācijas, vai veidot jaunu, mūsdienīgu arhitektūru. Kā jaunajam harmonēt ar mantojumu? Nedomāju, ka vajadzētu būt dogmatiskiem, ceļot vēsturiskajās vietās tikai tradicionāla izskata ēkas ar sīkrūšu logu dalījumu, lai gan šie jautājumi, protams, nav tik vienkārši. Diemžēl Vecrīgas sejā pēdas atstājis arī II pasaules karš, kas izveidojis vairākus jaunus laukumus, bet ne visi no tiem ir aizpildīti arhitektoniski lietderīgi vai veiksmīgi.

Jaunā dzīvojamā ēka Astra Lux G. Astras ielā Rīgā, projektētāji − J. Pogas birojs

Andris Kronbergs,
arhitekts, Projektēšanas birojs Arhis:

– Kā vērtējat – cik labi sakārtota ir arhitektu darba vide no likumdošanas viedokļa?
– Likumdošanā, protams, vienmēr varētu gaidīt uzlabojumus. Taču, lai atbildētu precīzāk, jāizdala vairāki aspekti: cik juridiski aizsargāts ir arhitekts? Cik aizsargāts ir klients? Vērtējot arhitekta aizsargātību, vispirms gribu pieminēt Būvniecības likumu, kas arī ir pakļauts dažādām izmaiņām. Arhitekti tajā tiek pieminēti kā būvniecības procesa dalībnieki, bet viņu aizsardzības mehānismi netiek īpaši aprakstīti. Šobrīd arhitektus zināmā mērā aizsargā apdrošināšanas sistēma. Būvju un profesionālā apdrošināšana šobrīd jau ir sākusi darboties, un to es vērtēju ļoti pozitīvi, lai gan uzlabojumi, protams, vēl ir iespējami. Analizējot arhitekta aizsargātību darba devēju un darba ņēmēju attiecībās, jāsaka – ja viss notiek korekti un atbilstoši likumdošanai, arhitekti ir tikpat aizsargāti kā jebkurš darba ņēmējs. Citas aizsardzības jomas, piemēram, darba drošība, arhitekta profesijā ir mazāk aktuālas, jo uz būvēm arhitekti dodas tikai autoruzraudzībai, ievērojot vispārīgos noteikumus par uzvedību būvlaukumā. Savukārt analizējot klienta aizsargātību, jāraugās, lai līgumi būtu kvalitatīvi un paredzētu dažādas situācijas un to risināšanas ceļus. Piemēram, kas jādara, ja arhitekts nokavē termiņu? Kas jādara, ja klients nenodrošina arhitektu ar darbam nepieciešamo? Līgumam būtu jānodrošina domstarpību atrisināšana likumīgā un abām pusēm pieņemamā veidā.
– Vai arhitekti un pasūtītāji Latvijā pievērš līgumiem pienācīgu uzmanību?
– Par situāciju valstī grūti spriest. Bet mūsu birojā līgumi bieži tiek balstīti uz Starptautiskās Inženieru konsultantu asociācijas FIDIC bāzes, kas ir izstrādāta ilgu gadu garumā, lai spētu paredzēt dažādas situācijas. Pārbaudītais dokuments sniedz drošību, jo nav viss jāizdomā pašiem.
– Reizēm izskan viedoklis, ka arhitektūras kvalitāte netiek kontrolēta pietiekami stingri. Bet citi arhitekti norāda, ka saskaņošanas procedūra ir ļoti birokrātiska. Kā uzskatāt jūs – kontroles ir par maz vai par daudz?
– Runājot par saskaņošanu, jāatceras, ka tas ir birokrātiskais kontroles paņēmiens. Saskaņotāji nespriež par arhitektūras kvalitāti mākslinieciskā aspektā, bet uzmana likuma prasību ievērošanu – vai ēkas būvapjoms un augstums atbilst normatīviem, vai autostāvvietu skaits ir atbilstošs un vai durvis nav pārāk šauras, lai pa tām varētu evakuēties nelaimes gadījumā. Bet, lai nodrošinātu arhitektūras kvalitāti, kas saistīta ar mākslinieciskajām un stila lietām, ir nodibinātas vairākas citas institūcijas. Taču galvenais kvalitātes kontrolieris ir pats arhitekts, kas par savu darbu atbild Dieva priekšā.
– Ir salīdzinoši maz arhitektu, bet daudz darbu, kas jāpadara. Tas izraisa bažas par to, kā iespējams saglabāt arhitektūras kvalitāti, māksliniecisko aspektu augstu izpildījumu. Vai sadarbība ar ārzemju arhitektiem varētu kļūt par risinājumu?
– Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un tas nostāda mūs brīvā darba tirgus situācijā. Protams, dažādās valstīs var būt dažādas licences un sertifikāti, kas ļauj pievērsties projektēšanai, un tas nedaudz ierobežo it kā brīvo darba tirgu. Taču, visticamāk, mums nāksies pieņemt šo situāciju. Cilvēku kustība Eiropā ir neizbēgama, un gluži kā latviešu arhitekti strādā ārpus Latvijas, tā ar laiku aizvien vairāk ārzemju arhitektu praktizēsies pie mums. Tā ir realitāte, ar ko jāsamierinās.
– Ko uzskatāt par nozīmīgākajiem notikumiem jauno projektu arhitektūrā beidzamajā laikā?
– Šobrīd tiek būvēts diezgan daudz dīvainu ēku, un man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Domāju, ka labākie projekti vēl nav uzbūvēti. Taču ir daži projekti, kas solās būt interesanti. Latvija ir piedzīvojusi laiku, kad aktīvi tika būvētas daudzdzīvokļu mājas. Un jāmin kāda pazīme, ko nevar vērtēt viennozīmīgi pozitīvi, – šīs ēkas ir diezgan līdzīgas, tām nav individuālu iezīmju, kas lielajā jauno celtņu klāstā varētu kļūt par notikumiem. Arī individuālo ēku būvniecībā ir nedaudz tādu ēku, kas atšķiras no vispārējām tendencēm un izpratnes. Nemaz nerunājot par ļoti vienkāršām celtnēm, kas tiek radītas pārdošanai, pat neiepazīstot cilvēkus, kas tajās pavadīs lielu daļu savas dzīves. Ja attīstītājs ceļ ēku, nezinot, kas tajā dzīvos, ir grūti runāt par īstu arhitektūru tradicionālā izpratnē. Tā ir vienkārši mājokļu fonda celtniecība. Tirgū ir dažādas kvalitātes produkti, bet varētu vēlēties labākus rezultātus, ko ir grūti sasniegt pie tik masveidīgas projektu attīstības. Tāpēc Arhitektu savienības organizētajās skatēs jau vairākkārt ļoti atzinīgi novērtētas pat pavisam nelielas ēciņas, kam izdevies izcelties vispārējā plūsmā. Arī es biju pārsteigts, kad mans birojs saņēma lielo balvu par pavisam mazu namiņu Siguldā. Tā bija kā pirmā bezdelīga, kas aicināja meklēt individuālas atšķirības. Pagājušajā gadā balvu saņēma savdabīgā Drupu māja. Tas liecina, ka šobrīd arhitektūrā būtiskas ir specifiskas iezīmes. Protams, tipveida celtajos namos ir daudz labu un pareizu risinājumu, taču atšķirīgu ēku nav pārāk daudz. Individualitātes nozīme tagad redzama arī arhitekta izvēlē. Attīstītāji, kas tirgū darbojas jau ilgāku laiku un pārzina to, izvēlas arhitektus pēc viņu iemīļotajiem stiliem. Šobrīd jau zināms, kurš arhitekts labprāt veido modernas celtnes, kam tuvas ir klasicisma būves vai pilis. Zināma orientācija ir notikusi gan arhitektu, gan pasūtītāju vidū. Informētākie jau izvēloties saprot, kāds būs galarezultāts. Pilnīgi uz nejaušībām, manuprāt, vairs nepaļaujas neviens.
– Cik nozīmīgi ir dažādi arhitektūras konkursi, gada balvas, skates?
– Domāju, ka tie atstāj iespaidu. Skates ļauj spriest par vispārējām arhitektūras tendencēm, pārliecināties par to, vai mēs meklējam jaunus risinājumus vai tikai ceļam. Protams, jāņem vērā, ka no arhitekta darba ieceres līdz realizācijai paiet diezgan ilgs laiks, tāpēc aina uz papīra ne vienmēr atbilst dzīvē redzamajam.
– Jūsuprāt, konkurence varētu mazināties vai pieaugt?
– Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc konkurence arhitektu vidū varētu mazināties. Un ar konkurenci šajā gadījumā es saprotu sāncensību nevis apjoma, bet kvalitātes ziņā, un tā varētu kļūt tikai sūrāka. Turklāt pieņemu, ka darba apdoms varētu samazināties, un tad sevišķi būtiska būs atšķirīga domāšana un citas kvalitatīvas iezīmes, ko nevar ne izmērīt, ne ierobežot. Mākslinieciskā konkurence nekad nesamazināsies.
– Vai varat nosaukt projektu, kas jums pašam sagādājis vislielāko gandarījumu? Kāpēc?
– Nē. Man patīk visi mūsu uzņēmuma projekti. Un nebūtu godīgi izcelt kādu atsevišķu. Katrs projekts ir kā bērns. Protams, bērni ir dažādi, bet tie visi ir mīļi. Turklāt Arhis strādā komandā, kurā katram ir sava vieta un nozīme, un visi cenšas darīt labu.