Pa ceļam uz darbu un atpakaļ nav jāsēž sastrēgumos, jo šajā pilsētā vispār nav automobiļu – pārvietošanās nolūkos šeit tiek izmantotas transporta līnijas ar individuālām kabīnēm. Rēķinu vietā par elektrību un ūdeni jūs ik mēnesi saņemat paziņojumu, ka jūsu bankas kontā ir ieskaitīta noteikta summa par piegādāto enerģiju – jūsu dzīvokļa ārsienas ir aprīkotas ar saules baterijām, bet uz jumta bez pārtraukuma griežas vēja ģeneratoru spārni. Tas nav citāts no zinātniskās fantastikas romāna vai utopija Saules pilsētas garā. Tieši šādu Pēterburgas izgudrotājs Vladimirs Šumovskis iztēlojas dzīvi monošūnu struktūras megapolē. Šumovskis ir patentējis oriģinālās monošūnu konstrukcijas, no kurām iespējams būvēt visu, kas vien nepieciešams – no individuālajām kotedžām līdz liela mēroga pilsētas aglomerācijām dažu kilometru augstumā. Un šādām daudzu kilometru augstām celtnēm nav bīstamas ne zemestrīces, ne viesuļvētras.

Ideja dzimst jūras dzelmē
Pieprasījums pēc ātri būvējamajām konstrukcijām – vai tās būtu pēc karkasa tehnoloģijas saliekamas mājas vai moduļa tipa ražošanas telpas – pieaug visā pasaulē. Monošūnas ir tieši šādu konstrukciju variants, ko varētu salīdzināt ar lego klucīšiem pieaugušajiem. Monošūnu koncepcija radusies jau 1991. gadā, strādājot pie ātrgaitas transporta maģistrāļu projekta STRAUS.Zemūdens transkontinentālajiem tīkliem bija nepieciešami pārsēšanās punkti. Tā parādījās uzmetumi sešskaldņu darba konstrukcijām, kas spēj izturēt milzīgas okeānu dziļuma radītās slodzes. Taču, kā izrādījās, sešskaldņu bipiramīda, kas pēc savas formas līdzinās kvarca kristālam, jeb «monošūna», kā to nodēvējis pats tās izgudrotājs, ir pilnībā dzīvotspējīga arī uz sauszemes. No atsevišķām šūnām iespējams konstruēt gan virszemes, gan peldošās megapoles, kas spēj pārciest jebkuras dabas kataklizmas, jo ir pilnībā autonomas. ...Varētu šķist, ka tās ir tikai fantāzijas. Taču vēlāk šis izgudrojums tika apaudzēts jau ar konkrētām idejām, kas tika apstiprinātas ar precīziem aprēķiniem, kā arī attiecīgām tehnoloģijām un iekārtām. Par loģisku izstrādes procesa noslēgumu kļuva 2006. gadā izsniegtais Krievijas Federācijas patents № 2273708. «Kādēļ sešskaldņu? Pirmkārt, tā ir daudz stabilāka forma slodzes sadalīšanas ziņā,» skaidro Vladimirs. «Šūna – optimāla dabas forma, ģeometriski tā ir tuva riņķa līnijai (nav taisnu stūru), tā veicina harmonisku apkārtējās telpas uztveri. Pasaules kultūrā šādas formas mājokļi nepavisam nav retums. Varam atcerēties mongoļu jurtu, evenku būdu, indiāņu vigvamu... Bet, lūk, garš, šaurs koridors, sešu kvadrātmetru virtuve, kvadrātmetru liela tualete – tā ir disharmonija.»

Spēles ar klucīšiem
Monošūnu vienreizīgums slēpjas ne tikai to formā. Monošūna – tā ir 40 kvadrātmetrus plaša sešstūraina istaba ar plašām telpas transformēšanas iespējām (monošūnu būves tipveida modulis). Katrai monošūnai ir savs pagrabs un bēniņi, kas var būt izveidots kā caurspīdīgs kupols. Katra monošūna ir montējama un izjaucama no iekšpuses, nepieciešamības gadījumā tās iekšienē – lokālā mērogā – var nomainīt jebkuru kolonnu, neķeroties klāt visai būvei. Galu galā ir tā, ka monošūna ir sava veida ēkas elementārdaļiņa, savukārt pašas monošūnu struktūras būves droši var dēvēt par mūžīgām. Jebkurā monošūnā var veikt pārplānošanu pēc savas gaumes, bez birokrātiskas papīru kārtošanas un visādām saskaņošanām, jo kopējā karkasa stiprību tas nekādi neietekmē. Ja ir vēlēšanās, var apvienot savu dzīvokli ar tiem, kas atrodas augstāk, zemāk, pa labi un pa kreisi. Vai arī pretēji – no kāda norobežoties. Lai būtu vieglāk elpot, bet nebūtu caurvēja, lai netiktu «sagrūstas kaudzē» personīgās mantas, bet būtu vieta, kur visu nolikt, no divām blakus esošām šūnām var izveidot patiešām lielu zāli 60 – 80 kvadrātmetru platībā. Tas, kas nav iespējams standarta dzīvokļos, monošūnās ir parasts neliels ikdienas brīnums...

Progresa cena
«Monošūnu balstiem var izmantot jebkādus materiālus: metālu, stiklaplastu, koku, armēto kevlaru,» stāsta izgudrotājs. «Salikšanas tehnoloģijas ir pašas elementārākās, un to pielietošanai nav nepieciešama augsta personāla kvalifikācija – savienojumi ar bultskrūvēm, gropēm u.tml. Salikšanu veic 2 – 4 cilvēku brigādes. Balstu iedobēs tiek iemontēti sendviču tipa paneļi. Vienas monošūnas salikšanas laiks ir 3-5 stundas. Nākotnē šo darbu varēs uzticēt pat visvienkāršākajiem robotiem.» Pēc V.Šumovska aprēķiniem, viena kvadrātmetra pašizmaksa monošūnas būvē, neskaitot zemes cenu, ir tikai 280 – 300 eiro. Līdz ar to, samaksājot mazāk nekā 50 tūkstošus eiro, ir iespējams kļūt par 160 kvadrātmetru dzīvokļa īpašnieku ar autonomu energoapgādi. Debesskrāpju – megapoļu – garantijas laiks var sasniegt 2 līdz 3 tūkstošus gadu. Pateicoties savām vienreizīgajām īpašībām, ar tām iespējams operatīvi un uz mūžiem atrisināt mājokļu un citus ar celtniecību saistītus jautājumus jebkurā reģionā, pielietojot ekoloģiski tīras tehnoloģijas un neizmantojot lielgabarīta tehniku. Visi konstrukciju elementi lokālā mērogā ir izjaucami jebkurā celtniecības stadijā un arī pēc tās. Kā mēdz teikt, garš ceļš sākas ar mazu soli. Protams, neviens negrasās «iemēģināt» jaunās tehnoloģijas, pielietojot tās uzreiz debesskrāpju celtniecībā. Tādēļ pirmajā izgudrojuma īstenošanas fāzē tā autors piedāvā kotedžu, ceļmalas moteļu, kafejnīcu un ostas būvju projektus. Monošūnas taču iespējams uzbūvēt arī uz ūdens, apakšējā daļā izmantojot kārtridžus – pontonus. Tas, ka zinātnes tehniskais progress attīstās septiņjūdžu soļiem, jau sen nevienu neizbrīna. Ātri novecojošie mobilo telefonu un datortehnoloģiju risinājumi tam ir uzskatāms pierādījums. Deviņdesmito gadu beigās ražoto moderno automašīnu tehniskais aprīkojums nav salīdzināms ar mūsdienu spēkratu ekipējumu, turklāt tas vienlīdz ir attiecināms uz jebkuru auto klasi. Agrāk vai vēlāk, bet tehniskajiem izgudrojumiem ir kardināli jāmaina arī būvniecības nozare. Šis process ir jau aizsācies, tomēr tik ievērojams un acīmredzams izrāviens kā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Amerikā, kad tika uzbūvēts The Bank of Manhattan Building un The Chrysler Building, pagaidām vēl nav noticis. Kādā brīdī, kad izgudrojumu apjoms būs sasniedzis kritisko masu, attīstībā notiks lēciens. Un nav izslēgts, ka tā pamatā būs tieši Vladimira Šumovska izgudrotās monošūnas. P.S. Numura salikšanas brīdī uz Jauno Projektu redakciju piezvanīja Vladimirs Šumovskis un pavēstīja, ka jau ir saņēmis pirmo privāto pasūtījumu monošūnu ēkas celtniecībai.

Vladimirs Šumovskis,
izgudrotājs:

- Monošūnu struktūras ir principiāli jauna konstrukcija būvniecības jomā. Plašs pielietošanas spektrs ir neapstrīdami laba piedāvātās tehnoloģijas īpašība. Konstrukcijas mezgli un detaļas tika pakļauti rūpīgiem aprēķiniem un iepriekšējiem izmēģinājumiem neatkarīgās instancēs. Pētījumu lauka paplašināšana pierādīja, ka uz monošūnu projektiem vistiešākajā veidā ir attiecināmi jēdzieni "novitāte", "jaunizgudrojums" un "rūpnieciskā pielietojamība". Grūtību ar patenta iegūšanu nebija, iespējams, tādēļ, ka mana pieredzējusī patentzine ir jau pieradusi pie manu projektu vērienīguma, bet, iespējams, arī tādēļ, ka visā pasaulē tik tiešām nav analogu projektu. Nepilnu divu gadu laikā es saņēmu astoņus AAAA kategorijas patentus. Tūkstoš gadu laikā tiek izstrādāti tikai daži līdzīga līmeņa konceptuālie produkti. Un šeit nav jautājuma par kāda ģenialitāti, bet par vispārpieņemto konservatīvismu. Piemēram, pastāvošie valsts standarti nepieļauj izmantot 3/4 no celtniecības materiāliem. Kompānija "Monosota", raugoties no tiesību un vadības viedokļa, pagaidām vēl atrodas iedīgļa stadijā, neraugoties uz to, ka tās zinātniskā darbība notiek jau kopš 1991. gada. Mūsu projekti ir pārāk globāli, tādēļ nepieciešams harmoniski saskaņot ļoti daudzus jautājumus.