Mīts Nr.1:
Man pieder dzīvoklis, bet māja nav mana
Šis ir viens no izplatītākajiem un grūtāk kliedējamiem mītiem. Valda uzskats, ka dzīvokļa īpašnieks ir iegādājies dzīvokli, bet par māju kopumā viņam nav nekādas daļas. Diemžēl tā nav taisnība: katra dzīvokļa saimniekam pieder arī daļa no mājas, t.i., jau dzīvokļa cenā ir iekļauta arī samaksa par mājas daļu. Līdz ar to, kad pēc gadiem vēlēsieties dzīvokli pārdot, nākamais pircējs pievērsīs uzmanību arī fasādes, kāpņu telpu u.c. koplietošanas platību stāvoklim.

Mīts Nr.2:
Visi apsaimniekotāji ir slikti un zog
Šķiet, vēl no padomju laikiem valda uzskats: apsaimniekotājs ir izsaimniekotājs un zaglis, turklāt vienīgais, kas viņu var mudināt darboties, ir verbāla agresija. Patiesībā profesionāls apsaimniekotājs ir mājas īpašnieku sadarbības partneris: gan pārstāvis, gan palīgs. Bieži vien dzīvokļu īpašniekiem rodas iespaids, ka līgums ar apsaimniekošanas uzņēmumu viņiem ir uzspiests, jo konkrēto firmu visbiežāk ir izvēlējies jau attīstītājs. Patiesībā dzīvokļu īpašnieki jebkurā brīdī var nomainīt apsaimniekotāju. Par šādu lēmumu gan ir iepriekš jāvienojas ar pārējiem mājas īpašniekiem lemtspējīgā sapulcē. Un, protams, iedzīvotājiem ir visas iespējas apsaimniekotāju kontrolēt: dzīvokļu īpašniekiem ir tiesības pieprasīt atskaiti par viņu iemaksāto līdzekļu izlietojumu, savukārt apsaimniekotājam ir pienākums tādu sniegt.

Mīts Nr.3:
Apsaimniekošanas maksa ir tas pats, kas uzkrājumu fondu maksājums
Pēc daudziem rakstiem presē rodas priekšstats, ka apsaimniekotāji ir labdarības organizācija, kas strādā bez peļņas, turklāt no saviem ieņēmumiem sedz mājas remonta izmaksas. Tas ir pilnīgs absurds. Ir jānošķir jēdzieni – apsaimniekošanas maksa un iemaksas uzkrājumu (remontu) fondā. No apsaimniekošanas maksas apsaimniekotājam nevar palikt lieki līdzekļi (izņemot peļņu), kas būtu ieguldāmi mājas remontos. Par uzkrājuma fonda veidošanu būtu jālemj mājas iedzīvotāju kopsapulcē. Uzkrājuma fondu apsaimniekotājs nekādā gadījumā nedrīkst tērēt pēc saviem ieskatiem, arī par to būtu jālemj kopsapulcēs. Ja nu vienīgi jābūt atrunātām kādām ierobežotām apsaimniekotāja iespējām izmantot fonda līdzekļus steidzami nepieciešamu nelielu remontdarbu veikšanai. Parasti tā ir naudas summa 100-200 latu robežās, piemēram, izsistu logu vai salauztu atslēgu remontam u.tml. Protams, ka apsaimniekotājam ir jāatskaitās arī par šiem tēriņiem. Diemžēl ir ļoti daudz māju, kuros šādus fondus neveido. Turklāt ļoti bieži tas netiek darīts arī jaunajās mājās, jo iedzīvotāji jauc „garantijas remontu” ar „pašu vai citu personu ļaunprātīgiem vai nejauši nodarītiem bojājumiem”. Protams, gadījumos, kad kopīpašums ir apdrošināts, ārpuskārtas remonta izmaksas varētu segt apdrošināšana, tomēr nereti šīs nelielās summas iekļaujas apdrošināšanas pašriska robežās, tādēļ šis finansēšanas avots ir jāuztver kā nosacīts. Būtiski, lai iedzīvotāji šādās situācijās saprastu, ka apsaimniekotājam šādas izmaksas nav jāsedz no saviem līdzekļiem. Vajadzētu rēķināties, ka arī pašlaik jaunajās mājās pēc 5 – 10 gadiem būs nepieciešams nepieciešams remonts, tādēļ katram pašam vajadzētu izvērtēt, vai līdzekļus tā izmaksu segšanai ir vieglāk uzkrāt 5-10 gadu laikā vai akumulēt tos pēdējā brīdī, kad šis maksājums būs ievērojami lielāks.

Mīts Nr.4:
Man kā dzīvokļu īpašniekam nekas nav jādara – visu paveic apsaimniekotājs
Diemžēl tā nav taisnība. Kā jau minēts iepriekš, apsaimniekotājs ir mājas iedzīvotāju palīgs, bet, ko iesākt ar īpašumu, izlemj iedzīvotāji paši – kopsapulcēs. Diemžēl prakse lieciena, ka ar pirmo reizi tikai ļoti reti izdodas sasaukt lemtspējīgu sapulci, t.i. tādu, uz kuru ieradies vismaz 51% īpašnieku. Savukārt apsaimniekotājs īpašnieku vietā lēmumus pieņemt nevar. Ļoti izplatīts iedzīvotāju attieksmes modelis diemžēl ir vienaldzība: ja ziemas laikā jūsu kāpņu telpā ir atvērts logs – aiztaisiet to, jo par siltuma zudumiem maksāsiet arī jūs; ja koplietošanas telpās dienas laikā deg gaisma – izslēdziet to; ja ir radušies kādi bojājumi – piezvaniet apsaimniekotājam, lai informētu viņu, jo apsaimniekotājs nedežūrē jūsu mājā pastāvīgi.

Mīts Nr.5: 
Es maksāju apsaimniekošanas maksu X un par to varu prasīt visu
Arī šis mīts neatbilst patiesībai. Katram pakalpojumam ir sava cena, un, ja iedzīvotāji ir, piemēram, noslēguši līgumu, ka kāpņu telpa tiks tīrīta reizi nedēļa, tad prasot, lai tas tiktu darīts katru dienu, jārēķinās, ka būs jāmaksā summa X+Y, citiem vārdiem – par katru jaunu pakalpojumu būs jāmaksā. Padoms: izvēloties dzīvokli, jaievērā uzmanība arī mājai kopumā. Protams, ir skaisti dzīvot mājās ar lielām un gaišām koplietošanas telpām, lielām stiklotām fasādēm, apsardzi pie ieejas un daudziem liftiem, tomēr jāatceras, ka tas viss vistiešākajā veidā palielinās ikmēneša izmaksas, un neviens cits (arī ne apsaimniekotājs) šīs summas jūsu vietā nesegs.
 
SIA REALIA,
Tālr.: +371 67111111,
e-mail: realia@realia.lv