...Sēžot plašā, saules pielietā viesistabā, mēs runājam par zilgajām skaistulēm, kas ar smaragdzaļām zaru plaukstām logā māj sveicienus.– Kad es tās ieraudzīju uz papīra, – stāsta Lada, – atklāti sakot, tās mani nedaudz mulsināja. Nez kādēļ iedomājos, ka tās aizsegs gaismu un radīs mūžīgo mijkrēsli.


Šodien es par savām eglītēm esmu stāvā sajūsmā. Un ne tikai es, bet arī ciemiņi, kas pabijuši šajā mājā. Starp citu, «ziemā un vasarā vienādā krāsā» – tas nav teikts par mūsu eglēm. Tās ir ļoti dažādas. Vasarā – zili zaļganas, bet ziemā uzvelk sniega cepurītes un stāv tādas svarīgas... turklāt logi ir ar skatu uz saules pusi, dienas saule cepina nežēlīgi, bet egles aizsargā mūs no tiešiem stariem, radot patīkamu vēsumu un komfortu.

Paldies bērniem!
Pēc šā brīža kritērijiem projekts Svētes ielā ir pavisam neliels, mājai ir četri stāvi, un tajā atrodas trīsdesmit dzīvokļi. Šādas mājas «blīvējas» vecajos, jau sen apdzīvotajos guļamrajonos. Taču pārsteidzoši, ka māja, kas uzbūvēta kādreizējā bērnudārza teritorijā, organiski iekļāvusies Vecā Ziepniekkalna ainavā – nevienu īpaši nemulsinot un arī neizceļoties. – Māja atrodas bērnudārza vietā, un mēs esam šeit, pateicoties bērniem, – smaida Lada. – Tā iznāca, ka, piedzimstot katram mūsu mazulim, mainījām dzīves vietu. Zuttis ģimene dzīvoja prestižajā Mežaparkā, no kurienes nācās doties prom – uzradās mājas saimnieks. Kad viņi pārcēlās uz 119. sērijas dzīvokli, Lada gaidīja pirmdzimto. – Es vienkārši nevarēju atrast sev vietu, cik man tur bija smagi. Daudzdzīvokļu augstceltnē jutos ļoti neērti. Taisni fiziski sajutu tās smagumu. Kad es jau gaidīju jaunāko meitu, mēs sākām meklēt jaunu mājokli. Man bija tikai viens nosacījums – lai bērniem būtu iespēja pastaigāties pa zemi, nevis norullētu asfaltu. Un tādu māju, tādu pagalmu vīrs arī atrada. Dzīvokļu plānojums un mājas atrašanās vieta bija tik veiksmīga, ka mājokļi tika izpirkti ļoti ātri.
– Šis bija viens no nedaudziem projektiem, kurā dzīvokļi tika piedāvāti gandrīz ar pilnu iekšējo apdari: krāsotām sienām, laminātu, durvīm – tas viss jau bija gatavs. Mums atlika tikai «novest līdz galam» vannasistabu un tualeti.

Palīdzēja dizainers
Taču, uzmanīgi apskatot nākamā mājokļa telpas, Lada saprata, ka viņa bez profesionāla dizainera palīdzības izveidot interjeru nevarēs. – Man gribējās izveidot dzīvokļa stilu, tēlu. Lai tas būtu bez liekas pompozitātes, samākslotības, bet tajā pašā laikā – lai būtu eleganti, skaisti un mājīgi. Kā to nevainojami izdarīt, varēju tikai nojaust, tādēļ arī vērsos pēc palīdzības pie pazīstamās arhitektes un interjeristes Gaļinas Vasiļišinas. Viņa mums pasacīja priekšā daudz sakarīgu lietu, ņēma vērā mūsu materiālās iespējas, gaumi un simpātijas. Viņai tas vienmēr izdevās korekti, taktiski, neupurējot ērtības un skaistumu.
Dzīvokļa centrālā telpa – viesistaba: te mums patīk uzņemt viesus, apspriest ar bērniem, kā pagājusi diena. Lada neatteicās no šobrīd modernā studijas varianta viesistabai un virtuvei, taču pacentās, lai telpas būtu ne vien maksimāli plašas, bet arī mājīgas. Lieli logi, kas apzināti atstāti bez jebkādām žalūzijām un aizkariem, manāmi palielina telpu. Viss ir ļoti lakonisks, nekā lieka. Dārgs lamināts uz troksni izolējoša pamata, gaiši sienu toņi, gaišas mēbeles un – spilgtam akcentam – pilnīgi neparasts paklājs, uz kura gluži kā uz šaha galdiņa mijas šokolādes un bēša krāsas kvadrāti. – Visas korpusa mēbeles mēs pasūtījām. Mums paveicās ar meistaru, gadījās radošs cilvēks, kurš prot savu darbu.

Skaistums – nepareizībā
Lada kopā ar dizaineru ilgi sprieda par virtuvi. No vienas puses, tai jābūt funkcionālai un saimniecei tajā jājūtas maksimāli ērti. Bet, no otras puses, tās savienojums ar viesistabu prasīja vienota stila turpinājumu, kas neizjauktu kopējo telpas ansambli. Nedaudz lvstieptā dzīvokļa forma vispār lielā mērā noteica telpu dizainu. „Nepareizo” virtuves telpas formu atkārto darba galds, precīzāk, tā lietā virsma, kas izgatavota no dārgas plastmasas. – Priekš manis galēji svarīga ir katras telpas funkcionalitāte. Virtuvē es tikai gatavoju, bet pusdienojam visa ģimene pie liela stiklota galda ēdamistabā – ar skatu uz tām pašām mūsu iemīļotajām eglēm. Vispār, runājot par dzīvokļa labajām īpašībām un trūkumiem, kā «mīnusu», lai cik dīvaini tas, istabaiespējams, šķiet, es minētu trīs balkonus. Divi no tiem iziet uz pagalmu, ar skatu tieši uz strūklaku, trešais atrodas līdzās vienai no eglēm. Skaisti, es neko nesaku, taču man kā saimniecei pietiktu ar vienu. Bet pārējo divu balkonu platību es labprāt pievienotu dzīvojamām telpām. Un arī 115 kvadrātmetrus varēja paplašināt. Vecākajam dēlam un jaunākajai meitai, kā tēvs vēlējās, ir sava istaba. Bērni ģimenē aug radoši. Daniels nopietni aizraujas ar zīmēšanu, tādēļ arī viņa istabā valda mākslinieciska nekārtība.
Piecgadīgā Mišela dievina lelles, un šī viņas kaislība arī redzama viņas istabā. Starp citu, Mišelas istabā ir ļoti interesanti vairāklīmeņu griesti. Šajā istabā bija redzama masīva nesošā sija, un tā pamatīgi bojāja nelielās telpas skatu. Taču nav ļaunuma bez labuma: Gaļina Vasiļišina šo tehnisko nepilnību spēja pārvērst dizainiskā rozīnītē. – Kā vienu no acīmredzamiem plusiem minēšu to, ka šeit katrā dzīvoklī ir sava autonomā apkure. Ļoti ērti un ļoti ekonomiski. Mēs neesam atkarīgi no «apkures sezonas» un radām tieši tādu mikroklimatu, kāds mūs apmierina. Kā jau minēju, mājā gandrīz nevienam logam nav aizkaru. – Kādēļ gan tie vajadzīgi? Mēs taču dzīvojam pietiekami augstu, trešajā stāvā. Jā, un no logiem ir redzams tāds skaistums. Šeit taču joprojām zied ābeļdārzs. Un kādas liepas! Tāds skaistums nav jāslēpj aiz aizkariem....