Ivanovu ģimene nebūt neplānoja pārcelties no Pļavniekiem uz jaunuzceltu māju Vecajā Ziepniekkalnā. Viņi dzīvoja 602. sērijas trīsistabu dzīvoklī, gatavojās to remontēt un pat bija iegādājušies nepieciešamos materiālus vannasistabai. Taču tad dzīve, kā jau tas mēdz notikt, viņu plānos ieviesa savas korekcijas.
Projekts mainīts vairākkārt
Kādu dienu Ivanovi kopā ar radiniekiem devās uz Jūrmalu. Braucot cauri Vecajam Ziepniekkalnam, radi pēkšņi atklāja: «Lūk, šajā jaunajā mājā mēs iegādājāmies dzīvokli. Vēlaties apskatīt?» Kurš gan atteiktos?! Iegriezās, apskatīja. Un viņiem tā viss iepatikās – gan dzīvokļa plānojums, gan pati māja, gan mikrorajona infrastruktūra –, ka turpat tika pieņemts lēmums: pērkam! Turklāt blakus dzīvokli, vienā kāpņutelpā, lai būtu ērtāk iet ciemos. Cik gan liela bija viņu vilšanās, kad noskaidrojās, ka ne tikai tepat līdzās, bet arī visā mājā šādu dzīvokļu diemžēl vairs nav. Pieejams izrādījās līdzās radinieku mājoklim esošais divistabu un stāvu augstāk esošais vienistabas dzīvoklis – varēja izvēlēties jebkuru no tiem. Ivanovi padomāja, padomāja un nolēma izvēlēties... abus. – Tā, pašiem gluži negaidot, mēs kļuvām par divstāvu dzīvokļa īpašniekiem, – stāsta saimniece Antoņina. – Projektu, protams, izmainījām. Turklāt vairākas reizes. Tieši tad es sapratu, cik svarīgi ir vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem. Sākotnēji saskaņā ar celtnieku piedāvāto projektu bija iecerēts, ka virtuvei jāatrodas tur, kur šobrīd ir viesistaba. Bet priekštelpai uzreiz jāpāriet dzīvojamā istabā. Kopumā nav ne vainas, taču, tiklīdz ienāc dzīvoklī, uzmet skatu vītņveida kāpnēm, kas turklāt aizņem pusi šīs telpas... slikti. – Tikai tagad es esmu kļuvusi tik gudra, – par sevi joko Antoņina, – toreiz es to «noriju». Bet pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tomēr izlēmu pakonsultēties ar dizaineri Gaļinu Vasilišinu. Viņai piemīt apbrīnojami precīzs un smalks dizainiskais un arhitektūras redzējums, un viņa uzreiz ieteica: kāpnes, protams, jāpārvieto uz priekštelpu, turklāt nevis vītņveida, bet parastās – tā būs ērtāk. Bet vietā, kur līdz šim bija paredzēta dzīvojamā istaba, jāizveido virtuve. Tādēļ šobrīd priekštelpa, ko nosacīti ierobežo pusaplī izliktās grīdas flīzes, laideni pāriet Virtuves valstībā. Sākumā saimniecei bijis neierasti, ka visa viņas teritorija ir atklāta, jo viņa bija pieradusi pie suverēnāka virtuves izvietojuma. – Sērijveida mājoklī mēs bijām pieraduši, ka visas telpas ir nodalītas ar sienām. Bet, no otras puses, mūsdienīgās virtuves ir tik dizainiskas un funkcionāli pašpietiekamas, ka nav kauns rādīt arī viesiem, – to pat var darīt ar lepnumu. Ilgu laiku nevarējām pierast arī pie studijas tipa viesistabas, tā šķita vairāk piemērota jauniešiem. Tagad jau esmu to pieņēmusi, pat grūti iedomāties, ka te varētu būt tukša, telpu ierobežojoša siena. Pilnīgi vietā izrādījās arī padoms pārcelt šo telpu tālāk no ieejas durvīm – tā tomēr ir atpūtas zona un paredzēta zināmai vientulībai, norobežojumam. Virtuves un viesistabas zonas sadala sala, kas atgādina bāra leti. Šeit ģimene pusdieno, tādēļ pie šīs salas ir „pietauvoti” augsti krēsli. – Sākumā šeit bija paredzēts novietot klasisku pusdienu galdu. Taču, nedaudz padomājuši, nolēmām, ka tas šādai telpai būtu mazliet par masīvu. Tādēļ viesistabā novietojām saliekamo galdu, ko no žurnālu galda var ātri pārvērst pusdienu galdā. Pie tā viegli var sasēsties pat 15 – 20 cilvēku. Saimnieku guļamistabai ir divas durvis. Vienas ved uz garderobi, otras – uz vannasistabu, kur vanna atrodas līdzās dušas tvaika kabīnei: pēc vēlēšanās var patvaicēties dušā vai pasildīties vannā. Savukārt, pateicoties plašajai garderobei, dzīvoklī praktiski nav nepieciešami skapji.
.jpg)



Mantinieku teritorija
Dzīvokļa otrais stāvs ir dēla un meitas teritorija. Katram ir sava istaba, bet uz diezgan plašā kāpņu laukumiņa ļoti veiksmīgi ir atrasta vieta datoram. Biežāk par citiem pie datora atrodas dēls, taču šobrīd Vjačeslavs mācās mūzikas koledžā Mančestrā. Mūzika viņam vienmēr bijusi nopietna aizraušanās, un šķiet, ka tagad tā kļūs par viņa profesiju, Vjačeslavs pašlaik tur apgūst mūzikas tehnoloģiju. Muzicē arī Ivanovu meita Nadežda, viņa spēlē klavieres. Trešā telpa, kas iekārtota augšstāvā, ir vannasistaba (lūk, kur nonāca sienas flīzes, kas bija iegādātas remontam sērijveida dzīvoklī). Lai izplānotu divas guļamistabas, vannasistabu, vietu datoram un vēl paliktu brīva vieta, kur izvietot arī grāmatu plauktus, dzīvoklī viss ir aprēķināts burtiski līdz centimetram. Mājokļa platība taču nav nemaz tik milzīga – 118 kvadrātmetri plus divi nelieli balkoni. – Kas saimniekiem viņu jaunajā mājoklī nepatīk? – Antoņina aizdomājas tikai uz sekundi. – Runāju kā uz viļņa: esmu ar visu tik apmierināta, ka reizēs, kad vīrs sāk ņurdēt, ka to vajag pārtaisīt, tur vajag pārbūvēt... es to nocērtu jau pašā saknē – pasarg Dievs! Man šeit patīk viss... Taču, nē, viena „nepilnība” tomēr ir. Vīrs atrada. Apgalvo, ka divi stāvi dzīvoklī ir kaut kādas šausmas. Dēls pārnāk, lejā paēd, uziet augšā, apsēžas pie datora. Viss... Vairāk viņu neredz un nedzird. Kontaktēšanās ar bērnu ir samazinājusies. Bet, no otras puses, bērni tik un tā pieaug un aizlido no ligzdas. Tāds nu ir mūsu, vecāku, liktenis, neko darīt. Tomēr vecāku mājas viņiem uz visiem laikiem paliks mīļās mājas.




