Ja jums radies iespaids, ka šis ir dziļu lauku apraksts, jūs maldāties. Tieši ar šādu idilli mūs sagaidīja Mežaparks – divu un trīs stāvu kotedžu dzīvojamais ciemats tāda paša nosaukuma rajonā. Pašā tā centrā pie dīķa atrodas māja, kurā dzīvo Latvijā pazīstamā dizainere Tatjana Pavlova, par kuru pavisam nesen vēl runāja kā par trikotāžas karalieni. Pašlaik viņa strādā ar tādu neparastu materiālu kā filcs, radot no tā ekskluzīvus tērpus. – Te patiešām valda lauku klusums, – piekrīt Tatjana. – Pēc pārvākšanās no Brīvības ielas dzīvokļa sākumā es pat mēdzu naktīs no klusuma pamosties. Ciemata atrašanās vieta ir neticami ērta. Dzīvojam pilsētas robežās, no vienas puses  Mangaļi – veikali, kafejnīca, no otras puses Mežaparks – izklaides, pastaigas, arī līdz Vecāķiem nav tālu – 10 minūšu brauciens, un esi pie jūras. Šeit nav problēmu pastaigāties ar suni. Ziemā pielieku slēpes jau mājas pagalmā un: uz priekšu! Vasarā atgriežos no trokšņainā, putekļainā centra, ieslēdzu strūklaku un atpūšos. Turklāt ievērojiet – līdz centram ir jābrauc tikai 15 minūtes. Dažkārt pati apmulstu, vai mēs dzīvojam pilsētā vai tomēr laukos...

Kolonna sacīja – vajag, Taņa atbildēja – būs!
Ideja par māju Pavlovu ģimenei radusies jau sen. Tatjana un viņas vīrs Igors sapņojuši, ka varētu dzīvot pie gleznaina ezera, kur noteikti būtu baļķu pirtiņa un laiva, kas šūpotos viļņos ezera krastā. Tad sākuši meklēt zemi. Un pirmā adrese bijusi Mežaparks. Kompānija Kolonna, kas vadījusi šā ciemata būvniecību, šeit pārdevusi zemes gabalus apbūvei. Pārdošanā bijis viens vienīgs nams, kura saimnieki nezin kādēļ nav varējuši izlemt, vai paši tur dzīvos vai tomēr ne. Pavlovi apskatījuši māju, novērtējuši un teikuši savu jāvārdu. Ar to bijis pietiekami, lai iepriekšējie saimnieki uzreiz paziņotu: „Nē, mēs tomēr paliksim šeit un dzīvosim!“  – Tad mēs pēkšņi sajutāmies tā, it kā mums būtu atņemta māja, kur mēs jau dzīvojam, – smejas Tatjana. – Vīrs uzreiz nolēma „aizcirst durvis“, savukārt es centos pieķerties kādam salmiņam. Jautāju – varbūt ir vēl kāda mājiņa? Nē, šī bijusi vienīgā, taču vēl ir zeme. Un menedžeris aizveda mūs to parādīt. Kad viņš apstājās šeit, pašā ciemata vidū pie dīķa, es nespēju noticēt – tik skaists zemes gabals un brīvs? Protams, mēs to ņemsim! Un parakstījām līgumu.
Viņi izvēlējušies plašas trīsstāvu mājas projektu ar piebūvētu garāžu un mājīgu iekšpagalmiņu. Būvniecības darbi nav bijuši lēti, toties „Kolonna nodrošinājusi visaugstāko kvalitāti“, kā jau tika solīts. – Man iekšdarbi bija īsts izturības pārbaudījums. Dizaineru mēs neņēmām, jo es paļāvos uz saviem spēkiem un gaumi. Taču reālajā dzīvē viss izrādījās daudz sarežģītāk. Jo kā gan strādā profesionāli dizaineri? Uzzīmē katra stāva, katras telpas koncepciju, saskaņo krāsu gammu. Ar mani viss bija daudz vienkāršāk, mani nolika pie sienas un sacīja – rīt atnāks elektriķis, tev jāparāda, kur būs vadu izvadi. Vai arī – rīt vajadzīgas flīzes sanitārajiem mezgliem. Es pilnīgi apstulbusi staigāju pa Rīgas veikaliem un, kad man jautāja, kādas tieši flīzes vajag, atbildēju – vajag daudz... Tas bija mans vienīgais parametrs. Īsāk sakot, tolaik dzīvoju ar devīzi: Kolonna sacīja – vajag! Taņa atbildēja – būs!“ Pārsteidzoši, taču es tikpat kā neesmu pieļāvusi kļūdas, nu, tikai kādos sīkumos.

Klupšanas akmens
– Vai vīrs jums pilnībā uzticējās? Vai, iekārtojot māju, negadījās neviens klupšanas akmens? – Nē, akmens nebija, bet bija... kamīns. Mūsu mājas parādes puse izvietota ziemeļu pusē. Saules šeit maz, tāpēc jau no sākuma nolēmām, ka viesistabā noteikti būs kamīns – galvenās telpas centrālais elements. Mēs ilgi un detalizēti apspriedām, kāds būs tā dizains, taču noformēt pasūtījumu vīrs aizbrauca viens. Beigu beigās klasiski balta kamīna vietā tika atsūtīts rozā ar pilnīgi neticamām „bļembām“. Man mati sacēlās stāvus. Nē, un viss! Nonācām gandrīz līdz laulības šķiršanai. Vīrs tikai noplātīja rokas – sak, kā tagad atteiksies? Labi, ka salonā bija pretimnākoši darbinieki, kas izlika to pārdošanā, piebilstot: „Jūs gan esat muļķi, ka tik skaistu kamīnu laižat garām!“ To patiešām nopirka gandrīz pēc nedēļas. Protams, neapstrīdu, ka kādam tas bija tieši pa prātam, taču man bija vajadzīgs pilnīgi cits – franču stils. Tajā pašā salonā es ieraudzīju gatavu dūmakaini balta marmora kamīnu. Tieši tādu, par kādu biju sapņojusi. To arī nopirkām.

Tatjana, Tatina un… Eglīte
Tatjana uzreiz noteica savas mājas stilu – klasisks franču stils. Tieši šo stilu mēdz uzskatīt par vienu no sarežģītākajiem dekorēšanas ziņā. Turklāt tas ir romantikas, mākslinieciskas elegances un pat izsmalcinātības stils, kam nepieciešama mēra un krāsu sajūta, stingra pārdomātība… Galvenā tā devīze: „Dārgi!“ Taču ne vienmēr tas jāsaprot burtiski. Vairākas oriģinālas vai antikvāras lietas var pilnībā radīt izsmalcinātu gaisotni. Šajās mājās prot novērtēt skaistumu: Valērijas Šuvalovas, Lindas Postažas gleznas, Sanktpēterburgas juveliera Sergeja Faļkina apbrīnojami smalkie darbi, pazīstamā portugāļu keramika, sudrablietas no Austrālijas, 19. gs. statuete no Somijas. Tas viss organiski iekļaujas šīs mājas kopējā gaisotnē. – Kāpēc jūs izvēlējāties tieši klasisko stilu? – Šai izvēlei ir sava vēsture,– stāsta Tatjana. – Mūsu dzīvoklis Brīvības ielā atradās senā namā ar augstiem griestiem. Savulaik šīs istabas bija milzīga dzīvokļa daļa, kur dzīvojis slavenais Kuzņecovs. Jā, tieši viņš… Saimnieks, kas te dzīvoja pirms mums, bija veicis diezgan labu remontu, tomēr tādā bezpersoniskā – biroja stilā. Baltas sienas, nerūsējošā tērauda lustras. Tas viss nesaistījās kopā ar dzīvokļa garu un kur nu vēl ar tā pirmo saimnieku Kuzņecovu – skaistuma pazinēju un cienītāju. Es pakāpeniski sāku tam piešķirt klasisku pieskaņu: itāļu mēbeles, kristāla lustras. Un pēkšņi istabas iedzirkstījās pavisam citādi, tās piepildījās ar pilnīgi citu saturu. Un es sajutu, ka šajā dzīvoklī jūtos ļoti mājīgi un labi. Tik labi, ka klasikas stilā… es iekārtoju arī jauno māju. Nama telpu apdarē priekšroka dota dabiskiem materiāliem. Viesistabā ir īsta ozolkoka parkets, kura zīmējumā mijas gaiši un tumši kvadrāti, lai grīda veidotu vienotu ansambli ar Skavolīni tumšajām mēbelēm. Interjeram franču stilā ļoti atbilstošs ir ar viesistabu savienotajā virtuvē izmantotais pulētais dabiskais akmens. Šo telpu silda vienīgi apsildāmā grīda virtuvē. Pārsteidzoši, taču silti pie mums ir pat ļoti aukstās ziemas dienās. Šeit, pirmajā stāvā, ir viesistaba, sanitārais mezgls, saimnieciski tehniskās telpas un… vīna pagrabs. Jā, īsts, auksts vīna pagrabs ar ķieģeļu mūri, kur glabājas bagātīga vīnu kolekcija. Otrajā stāvā ir ģimenes galvas kabinets, guļamistaba, vannasistaba ar džakuzi, nelielajā hallē – vēdekļu kolekcija, ko Tatjana sākusi veidot pavisam nesen. – Mēs ar vīru bieži ceļojam. Vēdekļi – tās ir atmiņas par mūsu braucieniem. Tie ir tik grezni, ka es nevarēju noturēties un neatvest tos līdzi uz Rīgu. Šis karalienes Elizabetes stilā veidotais vēdeklis ir atvests no Austrijas, savukārt tas – no Mocarta muzeja. Šis ir no manas sapņu pilsētas Parīzes. Tas no Milānas.
Un te bija plānota mana dēla istaba, taču viņš nezin kāpēc izvēlējās „aizbēgt“ uz trešo stāvu – zem paša jumta, – mājas saimniece smejoties noplāta rokas. Trešais, pats augšējais stāvs, kur atrodas Tatjanas darbnīca, sauna, dēla istaba, atpūtas zona ar televizoru un mūzikas centru, vairāk atbilst kantrī stilam. Šeit apdarē izmantots daudz koka, kas joprojām nav zaudējis savu īpašo, dzīvo aromātu. –Atzīstieties, vai nav grūti, ja māja ir trijos līmeņos? Darbnīca trešajā, bet virtuve – pirmajā stāvā. Visu dienu staigājot šurpu turpu, var nogurt… – Tieši otrādi! Es pat esmu priecīga, ka mums ir trīsstāvu māja, un cenšos staigāt iespējami vairāk. Tas lieliski stiprina – vingrošana darbu starplaikā. Tas taču ir vareni! – Vai jau esat sapratuši, kura ir jūsu mīļākā vieta šajā mājā? – Tas ir kabinets zem paša jumta, tuvāk debesīm. Tieši tur radusies mana jaunākā filca kolekcija „Hofmaņa pasakas“. Un vēl – džakuzi. Dievinu to! Nesen mēs pabijām Austrālijā, un no turienes es atvedu gliemežvāku, tagad, kad iegremdējos siltajā ūdenī, dzirdu okeāna šalkas. Vasarā darbdienu vakaros man patīk sēdēt pie strūklakas. It īpaši vēlos vakaros, kad ieslēdzam apgaismojumu, šeit ir iespēja jauki relaksēties ar glāzi iemīļotā Anjou vīna. – Vai mājā ir kāds amulets, relikvija, no kuras jūs nekad nešķiraties? – Droši vien tā ir mazā feja Tatina. Reiz es pastaigājos pa Parīzi un Monmartrā ieraudzīju šo brīnumu. Paņēmu to rokās, un izrādījās, ka mēs esam vārdamāsas: es esmu Tatjana, bet viņa – Tatina. Kopš tā laika visur to ņemu līdzi. Kur dzīvoju es, tur arī viņa.
Nu un, protams, mūsu kopējā mīlule skotu terjers Helli, kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē Eglīte.