No visas savas Salaspils iedzīves uz jauno mājokli Kārlis pārvedis vienu vienīgu mēbeli – gultu. „Visu citu iegādājāmies no jauna – sākot ar dīvāniem, līdz pat tādiem niekiem kā dakšas, naži, šķīvji un krūzītes,” ar aizrautību stāsta Kārlis. „Man nepatīk, ja mājās ir liekas lietas, nepatīk arī piebāzti interjeri – dažādas pudelītes un kārbiņas, kas sastatītas plauktos. Manuprāt, to visu daudz labāk ir paslēpt.” Šajā ziņā gan ir arī izņēmumi – kā piemiņu no sava vectēva Kārlis glabā gleznas Rīts mežā fragmenta reprodukciju. „Zinu, ka šim darbam piemīt vienīgi emocionāla vērtība – tas ir nozīmīgs tikai man, jo ļoti saistās ar vietu, kur kādreiz dzīvoju – tuvējā meža ainava tur bija gluži kā šī.” Pagaidām gan Kārlis vēl tikai domā, pie kuras no jaunā mitekļa sienām Rīts mežā iederētos vislabāk.

„Ilgi nedomājām”
Dignājas namus par piemērotāko variantu dzīvokļa iegādei Kārlis un Alise atzinuši diezgan ātri. „Mana uzņēmuma birojs atrodas tepat netālu – pāri ielai, arī Alises darba vieta ir Pārdaugavā, un tieši tas bija noteicošais dzīvesvietas izvēlē,” atceras Kārlis un stāsta vēl sīkāk: „Kā jau tas mēdz notikt, kādu dienu, dodamies uz darbu, pamanīju, ka šeit ir sākti būvdarbi. Tad parādījās reklāmas... Šī māja tika uzcelta ļoti strauji. Tai pat nebija vēl jumta, kad mums jau piedāvāja apskatīt pilnībā iekārtotu demo dzīvokli...” Kārlis teic, ka šie straujie būvniecības tempi viņu nebūt nav satraukuši, jo celtniecība pašlaik vienlīdz naski notiek visos jaunajos projektos. „Protams, ka dzīvokļa iegāde ierindas cilvēkam vienmēr ir kā kaķis maisā – ne es esmu būvinženieris, ne spēju novērtēt, vai darbi tiek veikti kā nākas,” smej Kārlis un, pamājot uz loga pusi, piebilst, ka tagad varot redzēt, kā tikusi būvēta viņu māja – turpat aiz virtuves loga strādnieki rosās būvlaukumā pie jaunās Dignājas namu ēkas. „Dzīvoklis Dignājas namos bija viens no diviem mūsu izskatītajiem variantiem,” atceras Kārlis. „Īpaši vairāk mēs neko nemeklējām. Var jau būt, ka tā vajag, bet, manuprāt, ja tu pieej šādam procesam pārlieku pētnieciski, tad pienāk brīdis, kad šķiet – nekas nav labs diezgan... Mūsu mērķis bija iegādāties dzīvokli, kas mums derētu apmēram desmit gadus. Pašlaik mēs audzinām Sonoru, bet jau jūsu izdevuma iznākšanas brīdī mūsu pulciņu kuplinās arī mazā Sāra. Pagaidām ar šiem 96 kvadrātmetriem mums pietiek. Protams, ar laiku mēs vēlētos savu māju, bet pašlaik tam nav ne laika, ne arī tā īsti vajadzīga.”

Visomulīgāk – virtuvē
Pirmo reizi ienākot dzīvoklī, jaunajiem saimniekiem tas nebūt nav paticis. Alisi sevišķi šokējusi virtuve – „flīžu tonis man likās briesmīgs,” viņa teic. Savukārt tagad, kad viss jau iekārtots, tieši virtuve ir kļuvusi par mīļāko dzīvokļa saimnieku stūrīti. Un ne jau tādēļ, ka kāds no viņiem aizrautos ar kulināriju. Uz omulīgu pasēdēšanu aicināt aicina cītīgi piemeklētais virtuves galds, kura virsmas nokrāsā rodamas gan pelēkzilā, gan brūnā toņa variācijas – gluži kā sākotnēji tik netīkamajām flīzēm. „Man patīk redzēt sarunas biedru – atrasties viņam pretī,” – tā Kārlis. „Protams, arī mūsu viesistaba ir ērta, tomēr tur mēs sēdētu rindā uz dīvāna kā tādā tramvaja pieturā – tās iekārtojums vairāk piemērots vakariem TV sabiedrībā...” Virtuve ir tieši tā dzīvokļa daļa, kuru Kārlis visvairāk uzskata par savu – viena no sienām klāta ar retro stila tapetēm, kas imitē vecas avīzes. „Tavai mājvietai mazliet ir jāparāda arī tas, kas esi tu pats,” saka Kārlis, skaidrojot, ka šāda tapešu motīva izvēle nebūt nav bijusi nejauša. „Es ilgus gadus esmu bijis saistīts ar rakstīšanu – tā ir liela daļa manas dzīves. Rakstu arī tagad. Jā, vairs ne laikrakstiem... tomēr ar šo sienu fonā es jūtos ļoti komfortabli, droši, ka tu, būdama žurnāliste, arī to sajūti, vai ne? Tas ir tas, kas patiešām ir manējais – un ir arī patīkami, ka šo saistību pamana tavi draugi vai kolēģi: redz, cik feini, tas, ko tu dari, ir redzams jau uz sienas!...”

Kontrastu manifests viesistabā
Un vēlreiz dzīvokļa saimnieki atceras, ka, ienākot dzīvoklī, viss bijis tāds – nekāds. Sienas visur nokrāsotas vienā krāsā. „Toni gan izvēlējāmies mēs paši, tomēr piedāvājums, kura ietvaros mēs izdarījām savu izvēli, ietvēra šo un vēl trīs tikpat nekādas krāsas,” atceras Kārlis. „Man uzreiz bija skaidrs, ka tās sienas, kuras ienākot ir pretskatā, nevar palikt tik pelēkas,” viņu papildina Alise. „Tām ir nepieciešams kaut kas košs.” Tā nu virtuves daļu nolēmuši veidot ar senatnīgākiem akcentiem – un viena no sienām tikusi pie jau pieminētajām „avīžu tapetēm”, savukārt viesistabas zonai vajadzēja pārtapt par visnotaļ mūsdienīgu telpu, kas arī ticis realizēts – horizontāli svītrotā siena siltos sarkani oranžos toņos ir pirmais, ko viesi pamana, ienākot dzīvoklī, savukārt melnbalti svītrotais dīvāns pie pretējās sienas gluži vai žilbina acis...Arī par viesistabas tapetēm Kārlim un Alisei ir savs stāsts. „Tapetes, kuras varētu veidot horizontāli svītrotu rakstu, mums neizdevās atrast. Šīs līmējām nevis tradicionālajā veidā – no augšas uz leju, bet gan pretēji ierastajam – visas sienas garumā,” kā atrakciju šo pasākumu atminas dzīvokļa saimnieki. Alisei, kura, apgūstot dizaineres amata prasmes, mācījusies arī telpu iekšdarbu veikšanu, tikusi uzticēta darbu vadītājas loma, savukārt pašu tapešu līmēšanas procesu, mēģinot „savaldīt” lielās, garās strēmeles, veikuši pieci rindā pie sienas „salikti” cilvēki. „Toties, redz, cik labs ir rezultāts,” lepni saka Kārlis, „salaiduma vietas nevar redzēt vispār.” Tā kā Kārlis un Alise viesistabā nu bija radījuši strīpainas sienas, viņiem, protams un pavisam noteikti, bija nepieciešami arī strīpaini dīvāni. „Visi, kas pie mums ciemojas, brīnās, ka šie dīvāni ir ražoti šeit pat Latvijā,” saka Alise. „Jā, tās ir Taps mēbeles, mums ļoti patīk gan to dizains, gan kvalitāte.”

Ar puķēm tāpat kā ar bitēm...
Vēl kāda būtiska viesistabas nianse ir erkeris. Pagaidām gan nav atrisināts jautājums par šī stiklotā veidojuma noēnošanu no iekšpuses. „Pašlaik, ja nepieciešams, izmantojam erkerim pierīkotās ārējās žalūzijas – tādas te ir katrā dzīvoklī,” stāsta Kārlis. „Tas ir tik tiešām ļoti ērti – žalūzijas var pievērt, vienkārši nospiežot slēdzi.” Telpas iekšpusē savukārt daži mūsu kaimiņi erkerim izveidojuši aizkaru. „Man tā neliekas laba doma, jo tad zūd erkera jēga,” tā Kārlis. „Tādēļ mēs esam iecerējuši šeit radīt „zaļo stūrīti”,” saka Kārlis un rāda pirmo „mazdārziņa” iemītnieku – pacifloru, piebilzdams, ka par puķēm šajā mājā atbildot tieši viņš. „Paciflora jeb cietējpuķe ir ļoti ātraudzīgs vītenis, kas ar laiku izveidos erkerim „aizkaru”. Ar šo augu gan ir viena problēma – rudenī tas aktīvi met lapas... bet tā jau tas ir ar puķēm, arī starp tām nav ideālu – tu vari izraudzīties jebkādu brīnumu un kopt to pēc visām instrukcijām, tomēr galu galā nekas tur nesanāk: puķei kaut kas nepatīk – gaisa mitrums telpā vai poda dziļums –, un tā tikpat nīkuļo, līdz beidzot nokalst.”

Ierīko „veļas māju”
Vienīgais trūkums šādiem dzīvokļiem, pēc Kārļa domām, ir tas, ka plānojumā nav paredzēta vieta, kas varētu kalpot kā noliktava, kur būtu iespējams novietot, piemēram, gludināmo dēli vai putekļusūcēju. Protams, pastāv iespēja papildus iegādāties pagraba platības, tomēr ne jau putekļusūcēju pagrabā glabāsi... Šis mazais trūkums atrisināts, upurējot vienu no vannas istabām, jo sākotnēji plānā tikušas paredzētas divas. Tagad šai telpā ir „veļas māja” un saimniecības lietu noliktava.

Sapnis par pašas veidotu kolāžu
... Vēl jau viss nav pabeigts, vēl savas mēbeles gaida bērnu istaba, bet Alise sapņo par brīdi, kad varēs atlicināt laiku stikla kolāžas izveidošanai, kas papildinātu viesistabas interjeru un harmonētu ar smagnējo, nesen iegādāto stikla lustru – krāsas darbam uz stikla viņai jau ir nopirktas. Lai viņai tas izdodas, jo drīz uz gana smalkā parketa grīdas klājuma dipēs jau divi pāri mazu pēdiņu...