Pilsētas vēsturē, īpaši viduslaikos, jau tad, kad pār to valdīja Livonijas ordenis, šai vietai bija stratēģiska nozīme gan militāri, gan ekonomiski. Vietu starp abiem ezeriem sauca par Juglas vārtiem, kas pietiekami neapsargāti uzbrucējiem kļūtu par ērtāko ceļu uz Rīgu. Bet tieši Juglas vārtos sākās arī Dižais ceļš – Via Magna, kas savienoja mūsu pilsētu ar Pleskavu, nodrošinot savstarpēju preču plūsmu ar Ziemeļkrieviju, un kura vietu tagad ieņem Vidzemes šoseja un arī daļa no Via Baltica.

Depresijas nav. Vietas − arī
Patlaban šī rajona attīstības perspektīvas diemžēl ir vērtējamas divējādi. No vienas puses – te var būt (un daudziem rīdziniekiem arī ir) patīkama dzīves vieta: daudz ūdeņu, zaļuma un mežu. Te ir Juglas upe un ezers, Velnezers, Dambjapurva ezers un Bābelīte, Juglas un Šmerļa mežs. Te ir pietiekami daudz iespēju veselīgam un sportiskam dzīvesveidam – var skriet krosu vai slēpot, braukt ar velosipēdu, peldēties, makšķerēt Nav izteikti krimināla vai depresīva rajona neslavas. Juglai ir pietiekami laba sabiedriskā satiksme ar centru, tāpat kā ar Mežciemu, Purvciemu un Ķengaragu. Izņemot sastrēgumstundas uz Brīvības gatves, uz Juglu un pa tās ielām ir ērti pārvietoties ar savu auto. Te ir pietiekami attīstīta sadzīves infrastruktūra, tāpat lieliem un maziem iepirkumiem izdevīgs ir netālais Alfas tirdzniecības parks. Gandrīz vai pilnīga idille... No otras puses – jebkādai tālākai attīstībai Juglas centrā, abpus Brīvības gatvei, kā arī rajonā starp Šmerli un Juglas ielu vienkārši ir par maz vietas. Praktiski viss jau ir aizbūvēts. (Daudz perspektīvāks, vērtējot brīvās platības, šķiet rajons otrpus Juglas ezeram, blakus Brīvdabas muzejam, vai otrpus ceļam – Baložkalns. Te, Brīvības gatvē 444 un 446, jau ir pieteikti divi atsevišķi mazstāvu projekti – pavisam četras trīsstāvu ēkas –, tomēr pret šiem projektiem ir izteikti nopietni iebildumi.) Tāpēc Juglā daudz neko nedzird par vērienīgām jaunbūvju iecerēm, un arī līdz šim ir īstenots tikai neliels skaits jauno projektu. Pārsvarā tie ir prasmīgi «iestādīti» starp padomju laika daudzstāvu apbūvi. Vairāk zināmais ir pērn pabeigtais triju māju komplekss Brīvības iela 386 ar 239 dzīvokļiem, ko īstenoja SIA YIT Celtniecība, tāpat arī Vidzemes nams Ciemupes ielā (2004) – vienpadsmit stāvu māja ar 126 dzīvokļiem. Daži projekti ir realizēti Murjāņu ielā, kas stiepjas gar Šmerļa mežu, – SIA Mūsu mājas 2001. gada objekts Neo (arī trīs mājas, bet tikai ar 40 dzīvokļiem, 4 līdz 6 stāvus augstas), tāpat firmas WEI rindu un dzīvokļu māju komplekss Mūsu iela. Savukārt starp tiem projektiem, ko ceļ patlaban, īpaši ir izceļama Juglas ielā 10 topošā deviņu stāvu un 62 dzīvokļu māja ar šai vietai pārāk pretenciozo nosaukumu Premjers. Par to gan nav jābrīnās, jo projekta attīstītājs – SIA Ezermalas nams (būvē Kalnozols celtniecība) pieder Maskavas investoru uzņēmumam RossBalt group. Māju plāno pabeigt 2007. gada augustā.

Cīnīsies pret satiksmes korķi
Tieši tādēļ, ka jaunie projekti šeit vēl nav radījuši būtiskas pārmaiņas, Jugla joprojām asociējas tieši ar otrreizējo tirgu un ar «nepopulāru vietu». Patlaban diemžēl potenciālo jauno dzīvokļu pircēju acīs rajonam ir tādas dzīves vietas reputācija, kas visdrīzāk ir raksturojama ar apzīmējumu «nekāda». Ir gan viens vājš mierinājums – pašlaik jau pilnībā izgaisušas senākās atmiņas par Juglu kā tikai strādnieku mitekļu, rūpniecības un audumu manufaktūras rajonu. Tagad tā ir pazīstama vienīgi kā lielā satiksmes korķa vieta – īpaši nedēļas nogalēs. Dome sola šo problēmu atrisināt, Brīvības gatves un Juglas ielas krustojumā par vairākiem miljoniem līdz 2008. gada vidum uzbūvējot divu līmeņu šķērsojumu. Iespējams, tas padarīs raitāku satiksmi, bet diez vai jebkādi sekmēs Juglas dzīvokļu tirgus uzplaukumu. Savukārt drīzāk mulsināt vai pat atbaidīt pircējus varētu pašvaldības plāni šeit, kā jau «pilsētas vārtos», veidot plašas park&ride stāvvietas (kur savus auto novietotu braucēji no Siguldas un Ādažu puses, lai tālāk dotos jau ar sabiedrisko transportu) un celt vienu no četrām jaunajām autoostām. Iespējams, ar laiku varētu atbrīvoties kaut kas no lielās rūpnieciskās teritorijas, kas atrodas pa kreisi no Brīvības gatves (raugoties no centra) un kas turpinās līdz pat Juglas upes ietekai Ķīšezerā. Tomēr kad un vai tas notiks, nav skaidri prognozējams. Turklāt šīs teritorijas atrodas abpus Rīgas – Valkas dzelzceļa līnijai. Atšķirībā varbūt no Ķengaraga vai Zolitūdes, kur vilcieni tomēr ir ērts transporta līdzeklis, Juglā sliežu tuvums tiek uzskatīts tikai par mājokļa apgrūtinājumu.

Ezermalu pieskata „zaļie”
Vairāk brīvas teritorijas var atrast ezera krastā starp agrākajiem zvēraudzētavas un papīrfabrikas ciematiem. Te arī ir pieteikta un jau notiek vairāku projektu realizācija, ceļot gan individuālās mājas, gan mazstāvu dzīvokļu namus. Savukārt dome varētu palīdzēt šo pilsētas nostūri pilnvērtīgāk attīstīt ar ieguldījumu ielu izbūvē. Iespējams, pašvaldībai steigšus jāsāk domāt par Mazās Juglas ielas savienošanu ar Biķernieku ielu (piemēram, pagarinot Dīvajas ielu), kam būtu nepieciešams arī tilts pār Piķurgu. Tiesa, dažam attīstītājam, vēl neko pat īsti te neuzsākot, jau ir radušās problēmas ar «zaļajiem» un ar Rīgas domes Vides komiteju. Tie iebilst pret dabas apdraudējumu – ezermalā aug daudz aizsargājamu un vienkārši vērtīgu augu sugu. Īpašas dusmas vides sargiem ir aizdevušas uzņēmuma R.Evolution Nami ieceres. Vietā, ko sauc par Brekšiem un kas atrodas pirms papīrfabrikas ciemata, starp Dīvajas un Biķernieku ielu 200 ir paredzēts celt 12 torņveidīgus – vai, kā apgalvo kritiķi, olveidīgus – sešarpus stāvu namus. Katrā no tiem būs 18 mājokļi ar pazemes autostāvvietām. (Atļauti te ir tikai pieci stāvi.) Tāpat ezera malā, tieši pie ūdens, ir plānotas 6 kotedžas – laivu piestātnes. Projekts paredz arī rekonstruēt tuvējo Brekšu muižiņas ēku, kurā, iespējams, būs šī ciemata bērnudārzs, iemītniekiem solīts arī sakopts parks un labiekārtota atpūtas zona.

Arhitekti pret „amerikanizāciju”
Par šo un visiem attālās Juglas attīstībai pieteiktajiem projektiem ir izskanējuši arī citi kritiski vērtējumi. Būtiskākais: tiem, kas vēlas šeit dzīvot, jau laikus jārēķinās ar pilnīgu atrautību no ierastās lielpilsētas infrastruktūras un arī no sabiedriskā transporta (tikai gar Brekšiem uz papīrfabriku ne pārāk bieži brauc 16. autobuss). Tāpēc jebkāda pārvietošanās no mājām un atpakaļ ir iespējama vienīgi ar savu transportu. No rīta, aizbraucot uz darbu, atstāt tādā ciematā savu laulāto vienu bez auto ir tikpat kā pamest viņu uz vientuļas salas. Arhitekti laikrakstu slejās pārmet projektu attīstītājiem šādu dzīvesvietu «amerikanizāciju», kas īpaši koši ir vērojama tā sauktajos pļavu ciematos – tur nereti gar ielas malām jau vairs neierīko ietves. Paši projektu attīstītāji par šo kritiku tikai vīpsnās un norakstīs to uz arhitektu aroda konkurences cīņām, bet mājokļu pircējiem par to gan vajadzētu rūpīgi padomāt.

Ne tikai man, bet visai komitejai ir nopietni iebildumi pret to, ka Juglas ezera krastā dabas pamatnes platības transformētas par apbūvējamām teritorijām. Pilsētas plānotāju nepārdomātai rīcībai, piešķirot te kompensācijas zemes, vienīgais pieklājīgais izskaidrojums ir tāds, ka viņi ir rīkojušies tikai ar kartēm un papīriem, neredzot šīs teritorijas dabā. Te aug izcila ozolu birzs, te atrodas vienīgā publiskā peldvieta apkārtējiem iedzīvotājiem. Savukārt domei nez kāpēc uz šīm 12 kompensācijas platībām par miljoniem ir jāierīko ceļš. Ir jāmeklē risinājums, lai izbeigtu apbūves centienus, piemēram, aizstājot šos zemes gabalus ar citām platībām. Savukārt doto atļauju visam tam, kas ir iecerēts Brekšu muižiņas teritorijā, maigi izsakoties, var raksturot tikai kā plānotāju stulbumu. Te nevar celt jaunu pilsētu ar 12 namiem, turklāt vēl liegt citiem pieeju ezeram. Juglas iedzīvotāji domei ir iesnieguši daudzus iebildumus par to, kas viņu rajonā notiek «ātrās naudas» interesēs, tāpēc es ceru sarīkot nopietnu publisku apspriešanu par šīs teritorijas turpmāko nākotni un, kad tiks atvērts pilsētas attīstības plāns, panākt tās statusa maiņu atpakaļ uz dabas pamatni, lai ikviens atpūtnieks var piekļūt Juglas ezeram.

Jugla mēdz būt riskants rajons – te arī jaunos projektos bija dzīvokļu realizācijas grūtības pat tādos brīžos, kad piedāvājums visur teju vai tiek rauts no rokām ārā. Turklāt diez vai cilvēkiem ir patīkami dzīvot tieši pie Brīvības gatves – intensīvas satiksmes trases. Nerunāsim par troksni vai izplūdes gāzēm – mājokļa logi te vienmēr būs netīri. Mēs savu projektu Brekšu muižā (jeb “Biķernieku iela 200”) vairāk saistām ar Mežciemu. Šajā kompaktajā teritorijā patlaban intensīvi būvē vairākus objektus, īpaši Kaives ielā. Tieši tur mēs redzam sev konkurentus. Tomēr esam pārliecināti, ka mūsu piedāvājums būs pircējiem kārdinošāks, jo piedāvājam ne tikai tīru vidi, klusumu un «bio» stila namus ar skaistu skatu pa to logiem, bet arī cenu, kas būs mazāka nekā Mežciemā realizētajos projektos. Patlaban mēs rēķinām, ka kvadrātmetra vidējā cena varētu būt ap 2000 eiro. Kas attiecas uz pārmetumiem, ka dzīvokļi būs tālu no pilsētas infrastruktūras – mēs piedāvājam cilvēkam dzīvi pie dabas krūts, kas paredz arī noteiktu attālumu no urbānās vides. Pircēji ar to rēķinās. Jā, tuvākais «civilizācijas centrs» –lielveikals “Sky” atrodas 3,5 km attālumā, un, dzīvojot šeit, ir vajadzīgs auto. Taču arī Mežciema jaunie projekti atrodas 2-4 km attālumā no Sky un nav domāti kājāmgājējiem. Pati Brekšu muiža būs pakalpojumu ēka – te 800 kvadrātmetros atradīsies vieta veikalam, bērnu istabai un veļas mazgātavai. Pretēji presē apgalvotajam, Rīgas domes Vides komitejai pret šo projektu nav iebildumu. Pret projektu vērstie uzbrukumi drīzāk ir vērtējami kā atsevišķu sabiedrisko organizāciju, kaut civilizēts, bet tomēr rekets.

Apbūves intensitāte te ir drausmīga, un tāpēc mēs, izpilddirekcija, savu iespēju robežās rīkojamies, lai Juglu raksturotu tās iedzīvotāju iespējas atpūsties zaļā un sakoptā vidē. Bērniem izveidojām 30 rotaļlaukumus, tikpat vēl ir plānoti, un tos ierīko arī paši attīstītāji. Tāpat īpaši bērniem izveidosim 4 drošas peldvietas. Juglas ezers aizaug, ir jādomā par tā attīrīšanu. Vecie iedzīvotāji vēl atceras ap tagad pārpurvotiem mazajiem ezeriem smilšu pludmales, kas pazuda, kad tika izjaukts ūdens līmeni regulējošais upju tecējums. Nesen iztīrījām Strazdupīti un tās krastus, atjaunojās dabiskā tece – varam cerēt, ka beigsies Dambjapurva ezera aizaugšana. Pie šī ezera tiks veidota vienu kilometru gara īpaši aprīkota «džungļu taka» aktīvai atpūtai, kā arī bērnu pilsētiņa. Pie mazajiem ezeriņiem ir jānovieto kādas 3-4 ērtas grilvietas ar galdiem un krēsliem, citādi, par spīti policijas rūpēm, to krasti ir kā nosēti ar bijušām ugunskuru vietām. Esam sakopuši Bābelīti, te ir izveidoti pludmales volejbola laukumi, vasarā tur ir tualetes. Prieks, ka cilvēki to novērtē, piesārņojums un piedrazojums jūtami mazinās, ūdens kvalitāte uzlabojas. Esam salikuši ezeru malās makšķernieku laipas, ir iecere sākt tajos laist zivis. Mūsu sāpe ir “Rīgas auduma” stadions, ko slavenais tekstilrūpnieks Hiršs novēlēja universitātei, bet tā ne pati saved to kārtībā, ne arī ļauj to darīt citiem. Tāpēc Juglai tuvākais mākslīga seguma futbollaukums tiks veidots pie 45. vidusskolas Čiekurkalnā.