Viss sākās ar ideju
Par privātmāju viņa pat nesapņoja. Vīrs gan par to kādreiz iedomājies, taču nekādu konkrētu plānu nebija. Ģimene dzīvoja parastā 602. sērijas trīsistabu dzīvoklī Purvciemā. It kā jau viss bija labi. Tiesa gan, gaitenis šaurs, nebija kabineta (lielākoties nācās strādāt virtuvē), mazas istabas, taču abiem ļoti patīk uzņemt viesus. Tomēr nopietnu sarunu par kardinālām pārmaiņām neviens neuzsāka. Līdz brīdim, kad…„Mūsu paziņas nolēma nopirkt māju nu jau mūsu ciematā,“ stāsta Jeļena. „Iekārtojās, uzaicināja ciemos. Mēs atbraucām, paskatījāmies, kā var dzīvot, un es aizrāvos ar domu, ka arī mums varētu piederēt šāda māja. Vīrs aizgāja uz banku, viņam sniedza detalizētus aprēķinus.Pēc tam ģimenes apspriedē vēlreiz visu apsvērām. Nolēmām, ka tiksim galā.“

Svarīgs arguments par labu šim lēmumam bija ciemata ļoti ērtā atrašanās vieta. No vienas puses, tikai 15minūšu brauciens ar automašīnu līdz Rīgas centram, savukārt tie, kam nav sava spēkrata, var braukt ar maršruta autobusu, kas kursē ik pēc stundas. No otras puses, tās pašas 15 minūtes līdz Mazās Juglas upei, kur vasarā var atvēsināties, bet ziemā – iegremdēties āliņģī (Jeļena un Viktors jau kuro gadu ir t.s. roņi).Tiesa gan, tieši tādas mājas kā draugiem bija jau pārdotas. Taču vēl bija atlikušas divas lielākas mājas. Vajadzēja vai nu gaidīt nākamās – „putnu“ kārtas celtniecību (ielu nosaukumi sasauksies ar putnu vārdiem), vai arī iegādāties 240 m2 lielu māju (ar garāžu – 300 m2) un dzīvot Saulīšu „ogu – augļu“ daļā (šeit ir Plūmju, Bumbieru, Jāņogu iela…).„Būvējāmies ilgi,“ turpina Jeļena. „Nepaveicās ar celtniecības brigādi: viņi ielika mājas pamatu, uzstādīja sijas un pēc tam gandrīz gadu mūs baroja ar tukšiem solījumiem. Visbeidzot viņi atzina, ka nespēj pabeigt būvniecību, un mēs uzaicinājām citus strādniekus. Šī brigāde ķērās pie darba 2006. gada martā, un jau aprīļa beigās, Lieldienās, mēs pārcēlāmies uz savu jauno māju.“

Kamīns jaukai noskaņai
Saulīšos ceļ somu projekta savrupmājas, un projektā ir iespējams ieviest savas korektīvas, taču to īstenošanai tiek aprēķināta papildtāme. Luņuškini projektu gandrīz nav mainījuši.„Manuprāt, tas ir labi un detalizēti pārdomāts,“ saka Jeļena. „Lielas istabas, 2,80 m augsti griesti, pat tāds „sīkums“ kā ieeja garāžā, kas ir tieši no priekšnama, tālab lietus vai puteņa laikā nav jādodas pāri pagalmam un, vienā rokā turot lietussargu, ar mokām jāmēģina atslēgt garāžas durvis… Mums ļoti patīk plašā terase – tā ir izvietota gandrīz pa visu mājas perimetru. Vasarā šeit ir ērti uzņemt viesus un cept šašlikus. Vienīgais, ko es tomēr pārveidoju – aklās sienas vietā (starp virtuvi un viesistabu) palūdzu izveidot vitrīnu, lai nejustos izolēta no ģimenes, kamēr gatavoju ēdienu No sākotnējā projekta atšķiras vēl viena detaļa: erkerā, kur ievietojām lielo pusdienu galdu, pie kura sapulcējas visa ģimene, nolēmām izbūvēt logus no grīdas līdz griestiem.

Uz iekšpagalmu ir brīnišķīgs skats, un jebkurā gadalaikā šeit ir omulīgi, silti, lai gan rodas sajūta, ka sēžam verandā.Otrajā stāvā vannasistabu apvienojām ar tualeti, tādējādi paplašinot telpas platību. Tās arī ir visas pārmaiņas.Otrajā stāvā ir trīs guļamistabas (meitai, dēlam un vecākiem), savukārt pirmajā – viesistaba, kabinets, priekšnams, vēl viena tualete un neliela palīgtelpa. Kamīnu mājas saimnieki ierīkojuši viesistabas centrā.„Daudzi pārvieto kamīnu stūrī, taču man šķita, ka īstā vieta tam ir istabas centrā un ka tieši tam ir jābūt telpas galvenajam akcentam,“ stāsta Jeļena. „Kamīnam ir dabiska koka apdare, tam ir marmora vidusdaļa, bet augšējā daļā izmantota marmora smelkne.“Starp citu, kamīnu viņi iekur nevis tāpēc, lai sasildītos, bet gan lai radītu noskaņu: mājā ir apsildāmās grīdas, un ar to pilnībā pietiek. Apkures radiatori ir tikai otrajā stāvā, jo māja ir ļoti silta.Viesistabā grīdu klāj dārgs lamināts balināta ozola krāsā, savukārt virtuvē un priekšnamā ir ķīniešu flīžu grīda marmora rakstā. Tas viss izskatās grezni un efektīvi, ir viegli kopjams un labi uztur siltumu.

Jūra, taureņi un… tējkannas
Ar mājas interjera veidošanu Jeļena nodarbojusies pati. Šķirstījusi žurnālus, staigājusi pa veikaliem un izstādēm, uzkrājusi idejas. Secinājusi, ka šis process ir ļoti aizraujošs. Iespējams, profesionālis ieraudzīs kādas neprecizitātes, nepareizības… Taču viņai arī tās ir mīļas.Idejas realizētas, sākot ar detaļām. Meita Maša nopietni aizrāvusies ar Austrumu dejām, tad ģimene atpūtusies Turcijā. Tāpēc meitas istabā Jeļena nolēmusi radīt Austrumu noskaņu. Tumšais ķirškrāsas pleds uz gultas un daudzie atlasa spilventiņi šo tēlu paspilgtina. Savukārt dēla – topošā stūrmaņa istabā dominē jūras tematika. Stendu ar kuģīšiem vecāki Nikolajam uzdāvināja, kad viņš iestājās Liepājas jūrskolā. Pēc tam burinieku maketus sāka dāvināt draugi, savukārt mākslas darbu, kurā attēloti jūrnieku mezgli, Koļa atveda no sava pirmā jūras brauciena. „Pat viesistabu es sāku veidot… sākot ar lustru,“ turpina Jeļena. „Mēs to nopirkām neilgi pirms pārvākšanās uz šo māju. Draugi smejas – sak, normāli cilvēki lustras piekarina pašās beigās, taču man viss iznāca otrādi. Gandrīz kā parunā: vispirms nopirka slauceni, tikai pēc tam pašu govi…Mājā vieta atvēlēta arī Luņuškinu pāra vaļaspriekam. Jeļena kolekcionē tējkannas: vīrs ir īsts tējas mīļotājs. Savukārt ģimenes galvam ir neparasts hobijs – viņš kolekcionē taureņus. Viņa kolekcija kļuvusi par oriģinālu plašās halles sienas rotājumu.„Man ļoti patīk skaistas, oriģinālas lietas,“ atzīst Jeļena. „Ja kāda lieta man ir iepatikusies un es skaidri zinu, kā to apspēlēt, – nopērku, kaut gan tā ir dārga. Ja tā ir ļoti dārga, es sev saku: „Ļena, tu to neesi redzējusi!“ Un aizeju. Taču ne vienmēr skaistas lietas ir dārgas. Piemēram, šo pusdienu galda krēslu komplektu es nopirku Gerkena veikalā par 90 latiem. Man patīk, jo tie ir oriģināli.“…
Viņi sapņoja par lielu, mājīgu ģimenes māju, kur pietiktu vietas bērniem, mazbērniem, draugiem un draugu bērniem. Nu viņiem tā ir.